bet vispār tagad blakus notiek mandeļriekstu iecukurošana, lasu jau atkal jaunas ziņas no draugiem par to kā bērni aug un attīstās dzimtenē.
vēl aizien žēl par likteņa ironiju, aptuveni desmit gadus biju gaidījusi Tīrsenu Baltijas apkaimē, bet nu, nebūšu pati klāt, būšu viņa dzimtenē vēl aizvien ap to laiku.
kā īsti ir ar pieredzēm, vai no tām tiešām mācas vairāk, vai pietiek ar sekundāro? vai pietiek ar vienu, perfekti izstrādātu lōģiku visai dzīvei?
nākas par to domāt, jo pēdējā laikā reaģēju uz dažāda veida jaunām pieredzēm savādāk, nekā jebkad būtu iedomājusies sevi darām. un es nezinu, vai rīkojos pareizi, bet zinu, ka savādāk nebūtu spējusi dotajā brīdī, lai gan, protams, ir apcerēti alternatīvi scenāriji un varbūt tiks izmēģināti, ja dzīve atkārtos pati sevi, kas, kā mēs visi labi zinam, mēdz notikt.
bet puķes dārzā plaukst, kā katru pavasari, jauns mēness atkal aug, te gan mazliet sagāzies un es pati vēl aizvien esmu tāpati.
gandrīz pusgads jau prombūtnē.
