šoreiz uz pilsētu ripinājos dzeltenajā karietē. pusceļā pievienojās gumpeļ-Kristaps. iekomunicējām. pavadīja līdz pat fakultātei, kur vadību pārņēma kursabiedrene, par kuras vārdu neesmu pārliecināta [tā ir ar 80% kursa].
iedrillēju Aneti, kura bija bezjēgā par divām stundām ātrāk atnākusi.
baisa lekcija. aukstums un nāvīgs miegs. vēroju laternas deju ar vēju sirreāli kailas sienas fona.
kapija, karotīte un medicīniņš. ar Henriju izvadījām Aneti gaitās pie ārstiem un palikām smieklīgā divvientulībā, gaidot pasniedzēju, kurš lekciju uzsāka aptuveni 40min vēlāk, kad puse auditorijas jau bija iztukšojusies, es uztinusi jau kaudzīti pīpīšu un ar Henriju izspēlējuši jau vairākas desas.
ārā sagaidīja vējains slapjums, kam izlauzāmies cauri un nonācām pie vilciena, kurā iesēdos viena pati.
darbā tāds mazliet frustrējošs miers.
bet ar kolēģi D jau nekad nav garlaicīgi. atkal spokošanās, kas tika pastiprināta ar vecajiem labajiem blekautiem dēļ vētras. patiesībā, bija ļoti baisi.
pēc darba gaiss mazliet mierīgāks bija kļuvis. vicinot iedūraiņotās čepas un cilājot rozmičaino ķobelīti, pūtu dūmus zvaigznēm acīs un klusi dungoju jūrai līdzi, kura šonakt gan jau dzirdama visā pilsētā. ceļā no vilciena mājup, tiku ieskauta apkārtklumburējošu alkaholiķu un baurojošu jauniešu romaņķikā. ejot cauri kādai tumšākai sētai, nebija izvēles un apstājos, jo pažilbināja debess kaleidoskops. sen debesjums nebija rādījies šāds. būtu gan jau ilgāk locījusi sprandu, ja šī pilsētas daļa būtu drusku civilizētāka. devos tālāk izzināt peļķu dziļumus tumsā, reizēm pārreiķinoties un lēkājot tā, it kā kājas nekad nebūtu bijušas sagurušas.
tagad ievīstīšu sevi smaržīgā pūkainumā, lai ļaudīm nav vairs žēli jāpiebilst, cik nogurusi izskatos. žēl, ka ķermenis tik neizturīgs, mazliet attur no tā, ko visa pārējā manis patība grib paveikt.
esiet silti!
