saule jau gatavojās rietam, kad kundze negaidot izbrida no kāpām, steigšus nometa mantas uz soliņa, šnores neatsiedama, nomauca apavus, novilka zeķes, novilka bikses, jaka tika vilkta nost pāri galvai ar pusatvērtu rāvējslēdzēju, tai sekoja džemperis, viņa savāca drēbes murskulī, meta soliņa virzienā, nesagaidot to nolaišanos, jau skrējienā, tad pāri aļģēm, sasniedz vietu, kur ūdens līmenis ir līdz ceļiem un plunkš! viņa paplunčājas uz muguras, rokas, kājas mētādama, pagriežas uz punča.
domāju, ja nāks atpakaļ, pacienāšu ar tēju no termosa, turpinādama sūkt savu iesākto tasīti. kundze turpina plunčāties, dziļāk nebrizdama. uztinu cigareti. atnāk īsziņa un pamanu pulksteni, pārbaudu rokaspulksteni, un tiešām – laiks doties uz staciju. pavēroju apkārtni un saprotu, ka saule ar savu siltumu jau arī kādu mirkli ir prom, cigarete izpīpēta, bet kundze vēl ūdenī. virzoties uz taciņu, kas ved uz staciju, vēl pametu skatienu pār plecu, uztrauca rudens peldētājas fiziskais stāvoklis, bet viss lieliski – viņa jau palēkdamās tuvojās savām drēbēm.
pēc kādām minūtēm divdesmit es viņu pamanīju uz perona, pati sēžot stacijā, jo bija sācis salt, kad nokavēju iepriekšejo vilcienu ar mazu ekskursiju ap to, kas vēl nesen bija Undīne. kundze ņipri čāpoja turpu šurpu, piecpadsmit minūtes gaidīdama vilcienu. cenšoties ar savu telefonu nofotografēt pa upi slīdošo laivu krēslā, vēlme pēc skaistas bildes ar dūmakainu mēnessirpi fonā, beidzot lika kundzei piebremzēt. bet tik uz mirklli, jo šovakar tiešām bija auksts.