divas nedēļas gultas režīma jeb mājas aresta un ārpasaulei cita garša!

pēc avārijas vēl aizvien nejūtos īsti droši uz velosipēda, braucu smieklīgi lēni. taču, neatceroties pašu kritiena momentu, nezinu savu kļūdu, no kuras mācīties.

līdz šim, dzīvei biju gājusi cauri veseliem kauliem, bet nu ir lauzti uzreiz vairāki, turklāt, uz sejas. kopš dzimšanas nebija arī nācies gulēt slimnīcā. sirreāla pieredze, atsevišķa stāsta vērta. bet draugu un radu atbalsts aizkustināja. ārkārtīgi sirsnīgi un pārsteidzoši reizē.

būtu grūti aprakstīt sajūtas, kas pārņem, sekojot līdzi sava atspulga pārmaiņām. nav jau tā, ka kaut kas gauži skaists būtu sabojāts, tomēr teju ikviens pie savas sejas taču pierod. drīz jau ceriņtoņi ap aci būs zuduši, pēdējais lielais pleķis pat dzeltē. beidzot nevajadzēs aiz saulesbrillēm slēpties no līdzjūtīgajiem skatieniem. rētas dzīst. vēl daļa sejas nejūtīga, bet laikam sāku arī pie tā pierast. tik apnicis justies kā jēlai olai.

žēl, ka skaisti pasākumi gājuši secen, bet, smadzeņu satricinājuma iespaidā, pirmo reizi [tā, pa īstam] apmaldījos – burvīga pieredze! mamma pat mazliet sabijās, jo, atšķirībā no viņas, ar orientēšanos man parasti problēmu nav. retrospektā, nespēju izprast, kā mēs tik ļoti varējām novirzīties no kursa, ejot no slimnīcas, kur izņēma vaiga šuves, uz manu māju pusi, kas normāli būtu aizņēmis nepilnu stundu, mums izvērtās par vairāk kā divu stundu līkumu, čāpojot lēnā garā un šur tur piesēžot. toties izbaudīju pastaigu svaigā gaisā, sarunas un Pārdaugavas skatus.

nebija viegli pierast pie nekā nedarīšanas un tagad nav viegli pieslēgties darbam. ir taču vasara. un es ceru, ka jums izdodas to izbaudīt.

p.s. vissvarīgakie cilvēki dzīvē ir tie, kuri tevi saprot.