Tiesāt nedrīkst, bet tomēr... Ja Kastēns nebūtu tāds pats maita kā 90% vīriešu, tad nekas nebūtu noticis. Kur ir morāle?! - gribas kratīt pirkstu uz debesīm un teikt - ja esi precējies, tad vari atļauties tikai pasiekaloties pa gabalu; vēl vairāk, ja esi publiski ļoti atpazīstama persona - vai tad bail nemaz nav, ka kāds ieraudzīs, atpazīs un uzrakstīs? Ģimenes vērtības esot nozīmīgas? Kā krievi saka - "ņečevo kulakami mahatj poslje boja". Tagad viņš var teikt, ko grib, vienalga dranķīgi izskatās...

Ja afišē sevi kā tikumīgu, tad arī uzvedies atbilstoši. Žurnāliste, kas veica t.s. "eksperimentu" ir cilvēks, kas sen jau vairs netic, ka kaut kas ir tikai balts. Un par viena cibiņa komentāru, ka žurnāliste, redz, esot vainīga, ka Kastēnam ģimene jūk ārā... Pats vainīgs. Jādomā ir pirms tam. Un DIVREIZ, DIVREIZ...! :))))

Veiksmīga reklāma ir reklāma, kura:
1. Ir ar stāstu;
2. Paliek atmiņās;
3. Gribās redzēt vēl.

Tagad pamazām sākšu rakstīt savas Stambulas brauciena piezīmes.

Pirmo reizi mūžā lidoju. Visgrūtāk bija ar nosēšanos, sāka durt labajā ausī. Bagāža un rokas bagāža izgāja caur kontrolei normāli. Lidmašīna kavējās izlidot par veselu stundu.
Ielidojām Stambulā, savācām mantas, izmainījām naudu, no kuras apmēram Ls 1,80 ieturēja kā komisijas naudu - mainīju 120 dolārus. Baigā sutoņa te. Lidostā redzējām veselu baru musulmaņu sieviešu garajos apģērbos un viņu vīrus arī autentiski ģērbtus. Sajutos kā minoritāte - visi blenž un kaut ko saka - protams, ka turciski.
Hotelim ir septiņi stāvi. Istabiņas ir ok, bet saistībā ar to, ka ārā ir baigā sutoņa, arī iekšpusē ir karsti (kodicionētāja pulti par drošības naudu var dabūt reģistratūrā). 22:25 dzirdējām pēdējo saucienu no mošejas - super. Viesnīcu biju iedomājusies plašāku, bet rīt būs jāievērtē vairāk. 7:00 jau brokastis, 9:00 - lekcija par finanšu analīzi. Gids murkšķ par bīstamību uz ielām vakaros, taču dažas jau bija ārā. Nu, es jau arī viena neriskētu iet, bet pa dienu gan būs jāpamēģina iečekot apkārtni - protams, ar lakatu un saulesbrillēm.
Laikam Turcijā negribētu dzīvot, vismaz šodien tā liekas. Turku gids Ahmeds pacienāja visu grupu ar lukumu - garšo kā gumijas lācītis ar riekstiem. Paēdām no Latvijas paņemto sieru, desu, maizi, ūdeni un drīz iesim gulēt. Diez, cik man būs telefona rēķins, jo 1 minūte zvanam uz Latviju maksā Ls 1,50!

Mazliet pārvarot kultūršoku, vienalga teikšu to pašu - Turcijā diez vai dzīvošu. Pārāk gaiša man tā āda :)) Grūti piespiesties kaut ko uzrakstīt, bet ceļot ar tūrisma aģentūru ir murgs, tāpēc, ka dabū tādu informācijas injekciju, ka beigās neko no tā neatceries - pat bildes nākas fočēt steigā. Pēc grāmatvedības semināra ar kolēģi nolēmām "izmest līkumu" pa veikaliem, jo bija palikusi pusstunda līdz izbraukšanai uz Tokapi pili. Lieki teikt, apmaldījāmies četrās priedēs (kuru, protams, Turcijā nav), bet ar dažu laipnu turku palīdzību, tomēr atradām ceļu uz viesnīcu, bet mūsējie jau atsūtīja sms, ka ir aizbraukuši bez mums. Zvanam latviešu gidam. Šis saka, ka 15 minūtes pa tramvaja sliedēm un atradīšot Tokapi pili - nu, neko, spērāmies ar kājām (bija variants ķert taksi, bet tomēr izlēmām iet). Pa ceļam vēl pāris turkiem pajautājām ceļu, viens jauns turks izteica man komplimentu par stilu, bet viņiem jau tas laikam asinīs, bet tomēr - patīkami. Tā kā pils apskatei vairs nebija laika, bet vienalga bija jāgaida, vērojām tūristus un vietējos, kas apmeklēja pili, protams, arī sardzi. Viens no drošībniekiem nāca iepazīties, kamēr kolēģe bija aizgājusi.
/turpinājums sekos.../