Mazliet pārvarot kultūršoku, vienalga teikšu to pašu - Turcijā diez vai dzīvošu. Pārāk gaiša man tā āda :)) Grūti piespiesties kaut ko uzrakstīt, bet ceļot ar tūrisma aģentūru ir murgs, tāpēc, ka dabū tādu informācijas injekciju, ka beigās neko no tā neatceries - pat bildes nākas fočēt steigā. Pēc grāmatvedības semināra ar kolēģi nolēmām "izmest līkumu" pa veikaliem, jo bija palikusi pusstunda līdz izbraukšanai uz Tokapi pili. Lieki teikt, apmaldījāmies četrās priedēs (kuru, protams, Turcijā nav), bet ar dažu laipnu turku palīdzību, tomēr atradām ceļu uz viesnīcu, bet mūsējie jau atsūtīja sms, ka ir aizbraukuši bez mums. Zvanam latviešu gidam. Šis saka, ka 15 minūtes pa tramvaja sliedēm un atradīšot Tokapi pili - nu, neko, spērāmies ar kājām (bija variants ķert taksi, bet tomēr izlēmām iet). Pa ceļam vēl pāris turkiem pajautājām ceļu, viens jauns turks izteica man komplimentu par stilu, bet viņiem jau tas laikam asinīs, bet tomēr - patīkami. Tā kā pils apskatei vairs nebija laika, bet vienalga bija jāgaida, vērojām tūristus un vietējos, kas apmeklēja pili, protams, arī sardzi. Viens no drošībniekiem nāca iepazīties, kamēr kolēģe bija aizgājusi.
/turpinājums sekos.../