Uzrakstīšu par vienu epizodi, kuru piedzīvoju šajā nedēļā Rīgas centrāltirgū.
Mana māmiņa ir cienījamā vecumā un viena neuzdrošinās braukt iepirkties. Māmiņa mani lūdza aizvest līdz tirgum. Nevēlējos viņu vienu
laist ļaužu pilnā paviljona gaisotnē un gāju pavadīt. Ilgi nebiju centrāltirgu
apmeklējis. Man nepatīk burzma, ļaužu kņada, cilvēku haotiskā šaudīšanās pa ejām
starp vitrīnām.
Māmiņa apstājās pie vitrīnas, kurā bija izvietota žāvētās gaļas produkcijas. Viņa man
paskaidroja, ka tas ir neliels ģimenes uzņēmums un zina viņu ražotos kūpinājumus,
pastētes un žāvētās desas. Rinda nebija liela. Divas personas. Viena slaida dāma
pusmūža gados, kura savus pirkumus bija jau uzlikusi uz vitrīnas un gaidīja
norēķināšanos. Viņai priekšā kungs manā vecumā, ap sešdesmit. Bija ģērbies padilušā
džemperī un nervozi vandījās par savu ne visai tīro audekla maisiņu. Uz vitrīnas viņš
bija uzlicis atvērtu alus bundžiņu. Kungs runāja latviski, bet katra vārda galā lietoja
iespraudumus Puškina valodā. Pārdevēja saprotoši gaidīja. Dāma rindā noskatījās ar
vieglu smaidu. Vispēdīgi meklētais priekšmets atradās. Tā izrādījās alumīnija
etvija ar iegravētu ornamentu uz vāka. Vīrietis nepacietīgi knibinājās,
pūlēdamies to atvērt. Neizdevās. Katra neveiksmīgā mēģinājuma beigās viņš
portsigāram pavēlēja: “Suka, taisies vaļā.” Vispēdīgi kārbiņa paklausīja. Pārdevēja
atviegloti nopūtās. Vīrietis lepni pīkstināja no portsigāra izņemto Citadeles bankas
karti. Pirkums tika akceptēts. Viņš ielika sainīti ar desām maisiņā un, nosaucis vārdā
iecietīgo pārdevēju, krievu valodā novēlēja viņai Dieva svētību. Aizejot zem deguna izdvesa smagu eksistenciālu nopūtu: “Māte, dzemdē mani atpakaļ!" Pārdevēja mums atvainojās. Netālu bija nostājušies divi jauni
vīrieši un notiekošo vēroja ar smīnu. Acīmredzot, tie bija ārzemnieki, jo nedaudz
tālāk, paviljona centrā gozējās tūristu bars un klausījās Mārtiņa Sirmā stāstījumā.
Pēc tam mēs gājām un stendu, kur pārdeva Spānijas produkciju. Māmiņa nopirka sieru.
Es sarkanvīnu. Tāda, lūk, dzīvīte.