Globāla politika.

Tā pat kā lidostās notiek drošības teātris, globālajā politikā ir sava izrāde. Izrāde ne pavisam nav no tām parastājām, kur ir scenārijs, sava scenogrāfija un aktieri. Te ir kaut kas pavisam cits. Mums ir realitāte un mums ir teātris, nu tā ludziņa, ko skatāmies. Realitāte jau ir galīgi noplukusi, bet ekrānā mēs visu varam uzfrišināt. Varam citu rāmīti, citu virsrakstu, vai pat netfliks sērijas uztaisīt, bet tas jau nemaina patiesību. Bet patiesību neviens taču negrib ne redzēt, ne dzirdēt. Tas tā pat kā skatīties uz nāvi, saviem vēmekļiem, vai to kā desas taisa.

Bet tad uz ko mēs skatāmies?

Tas ir Slow TV edition of "Civilisation Collapse"


Nafta iet uz beigām, to nosauksim par Konflikts Vidējos Austrumos,

Mēslojums beidzas, tas būs Ekonomikas un Tirgus Svārstības,

Dzeramais ūdens paliek kā retums, to, ignorējam, tas pāries. Kā var ūdens beigties?

Veikalos vairs nav pārtika, sauksim to par inflāciju.

Ražošanas apjomi sarūk. To sauksim par globālo tirgus īpatnību.

Autoražotāji ir uz bankrota sliekšņa, kredža viņiem un kredža pircējam!

Ir varbūtēji nākotnes protesti un sacelšanās, investējam dronu ražošanā!


Uz mūsu lieveņa viss ir pavasarīgi un saulaini. Tas gan, izbaudām! Raklāmas pauze.

Šobrīd, izejot no Dominas, debesis ir tādas, ka visa tā apbūve, veikala izgaismotie sāni, laukums ar visiem karogiem, Zemitānu tilta sākums un koledža aiz tā,-- viss izskatās pēc butaforijas, lēta kartona priekšā realitātei.

Šomēnes Mēness sanesis sēnes

Kas ir Jūsu rakstīšanas guru - tie, kas Jūs ir iedvesmojuši tādā ziņā, ka jūs sakāt - o, jā, šādi es arī gribētu rakstīt un kāpēc.

No pasaules klasiķiem man patīk Viktors Igo - tas viņa pamatīgums, iedziļināšanās, pamatīgums, līdzjūtība.
Žils Verns ar saviem ētiskajiem varoņiem un pirmo informāciju par svešām zemēm (par daudzām lietām pirmo reizi es kaut ko uzzināju tieši no viņa romāniem).
Šarlote Brontē - veids, kā viņa atspoguļoja savu iekšējo pasauli - tik īsti un autentiski.
Hektors Malo - viena no manas bērnības mīļākajām grāmatām bija "Bez ģimenes" - kaut kā vienkārši, bet ļoti sirsnīgi uzrakstīta. Edgars Po - man nepatīk viņa stāsti, bet tas veids, cik ļoti lielu emocionālo iespaidu viņš spēj atstāt - viņa stāsti biedēja vairāk kā daža laba šausmu filma - ir iespaidīgs.
Anšlavs Eglītis - ļoti viegla un tēlaina valoda, interesants sižets, ļoti viegli varēju iztēloties to, ko viņš apraksta.

UPD. Atcerējos vēl vienu - Vilhelms Haufs. Izcilas pasakas.

tieši neatbildamie jautājumi dod atbildes.

[..]

Briesmīga istaba pamostoties
Cik briesmīga istaba pamostoties
Tūlīt visi atnāks
Tās tik ir paģiras kaut no alkohola ne vēsts

Mēs te uzņemam filmu
Pēc minūtes es nākšu ārā
Es tagad nāku ārā


(eduards aivars)

Nu, tad mēģināsim saprast, ceru, ka šeit kāds atsauksies šai mazajai izpētei.

1. Vai milleniāļi ir reāli? (Un citas paaudzes?)

2. Vai jūs pats/ pati identificējaties ir kādu paaudzi/ vecuma grupu?

3. Kā jūsu ģeogrāfiskās un kultūras vides specifika jūsuprāt ietekmējusi attieksmi pret piederību kādai paaudzei?

Paldies par atbildēm!