domāju, ka vienīgā reālā atbilde uz šo pēc-patiesības laikmetu ir triksterisms.

masks un tramps: mega-triksteri, dirsēji, cilvēku afektu jātnieki. Arī putins protams.

visbīstamākais ir kaut kā iedomāties, ka tam visam ir jebkāds sakars ar konservatīvismu vs liberālismu, patriotismu vs kosmopolītismu, kristietību, ekonomisko politiku u.c. reālām sarunām. visi šie cilvēki ir gatavi patiešām darīt random lietas un pievilkt storītellingu. tā ir ļoti bīstama ilūzija, tās sarunas kurās mēs iesaistāmies FB un nopludinām savu dzīvības enerģiju.

zelenskis ir labi sapratis, ka vienīgais ir triksterot pretī - ar saviem augstajiem papēžiem un haki T-krekliem.

what if master's tools would detroy the master's house? Audre Lorde bija hot bet maybe pārāk nopietna.

Varbūt kāds no jums ir gājis cauri līdzīgai problēmai un tāpēc spēs dot padomu. Rakstu bakalaura darbu tiesību filozofijā par diezgan retu tēmu - tiesību estētika: vizuālās komunikācijas perspektīvas un ietekme. Internetā aiz maksas sienas atrodu labas grāmatas par šo tēmu, taču nevaru ziedot simtiem eiro grāmtas dēļ. Vienīgais, ko var atrast, ir pilni grāmatu ievadi. Šo to normālu esmu atradis https://libgen.is/. Taču cenšos tikt pie aizliegtā augļa - grāmatas Aesthetics of Law (2020., K.Zeidler). Neviens šo problēmu nav apskatījis man tik izdevīgi kā Zeidlera k-gs.

Esmu gatavs iepazīt interneta tumšo pusi, ja kāds ir gatavs palīdzēt zināšanas alkstošam biedram ar informāciju. Citiem vārdiem, varbūt interneta tumšajā pusē mīt vide, kur brālīgi dalās ar akadēmisko literatūru? Zinu, esmu romantiķis.

Lai vai kā, varbūt kādam ir kādi ieteikumi, neordināri risinājumi? Pateicos par iespēju uzrunāt jūs, Dārgā Ciba.

man vajag lauvas masku, jo trūkst drosmes

Vai jums arī šķiet, ka pareizāk izklausās, ja jūs ar pārdevēju veikalā viens otram sakāt "Paldies!", nevis viens "Paldies!" un otrs "Lūdzu!"?

Darbā pēdējā laikā krietni vien vairāk darba - gan tāpēc, ka tās otras nodaļas darbus uzkrāmēja mums, gan arī tāpēc, ka notiek gatavošanās mūsu pārvaldes atdalīšanai no lielās iestādes. Pārmaiņas, pārmaiņas.

Es redzēju tīri ņemamu dzīvokli Juglā pa 25 900 EUR, jau aizdomājos par hipotēku, bet jau tajā pašā zvanot dzīvoklis jau bija pārdots. Nu, jā, tur jau bija salikti logi un tas pats dzīvoklis bija jau uzreiz dzīvojamā stāvoklī. No studiju kredītu laikiem man kredīti nepatīk. Tad bez tiem es reāli nebūtu varējusi izdzīvot, jo tikai tad, kad manai algai klāt nāca studējošā kredīts, es varēju savilkt galus kopā. Un pat tad dažreiz kādiem lielākiem pirkumiem vecāki mēdza piemest naudu. Bet paļauties, ka brālis kaut kad pārdos kādu cirsmu un iedos man trūkstošo summu, arī tā īsti nevar - sazin kad viņam sanāks ko tādu īstenot. Turklāt viņš saka, ka cirsmas šobrīd nemaz tā negribot pirkt, gribot pirkt tikai ar zemi. Tam gan es kaut kā neticu.

Man dzīvē ļoti, ļoti pietrūkst savu māju. Savas sajūtas, ka kaut kur es iederos.

FB memories izmeta kkādu pasākumu, kur biju ar savu bijušo vīru, bet pamanīju, ka bildes trūkst. Jep, kkad ir tīrījis. Nu tad šodien iztīrīju, ko viņš bija palaidis garām.
Ejot cauri bildēm mazliet pat skumji, jo tik ļoti bieži gājām kalnos vai ceļojām, bet tajā pašā laikā pie katra otrā posta atcerējos strīdus vai ko negatīvu ap to laiku. Kaut vai spontānais ceļojums uz Spāniju. Ļoti agri ielidojām un biju izplānojusi, ka no lidostas dosimies ar kājām uz pilsētu. ~5h pastaiga, bet izvērtās par totālu murgu un viņš nekautrējās to man bāzt sejā katru mīļu brīdi.

Tik ļoti vēl lietas un emocijas velkās līdzi, ka raudāt gribās...vai arī lietas šķaidīt pret sienu.
Drīz pusotrs gads kā pagājis.

gribi būt slaids un bagāts - gatavo pats!

Mēnešiem čakarēšanās ar vietējo VNA, līdz izgāja cauri mans iesniegums pabalstam un minūšu laikā pēc atskaites iesnieguma par pēdējām 2 ned, automātiska lietas slēgšana, jo pārāk daudz stundas nostrādātas periodā.

1dien sāksies programmēšanas kursi caur viņiem. Teorētiski vajadzētu būt iespējamam pieteikties palīdzības pabalstam, kamēr mācos, bet hz, cik ilgi prasīs to iegūt...un, vai neizdomās vēl tos anulēt/prasīt naudu. Es NEGRIBU/NEVARU atkal vienlaicīgi strādāt pilnu slodzi un mācīties.

Viss rādās piķa melnās krāsās, plusā visam pēdējo teju nedēļu slima un mr kramji rauj kā vēl nekad...un no rīta jāinformē savējais, ka pēc mēneša uzelpošanas un atslābšanas atkal viss uz viņa pleciem līdz nenoteiktam laikam...

An incurable presence seduces us with no possibility left for escape
(Etel Adnan, Sea and Fog)

Tā. Pirmdien no rīta, nosūtījis tulkojumu, biju noskaņojies brīvdienai. Nesteidzīgi dzēru kafiju un vēroju novembra gaismas gleznu aiz loga.Pēc vairāku nedēļu intensīva darba, acu un prāta atpūtināšanas nolūkos, biju iecerējis garāku pastaigu ar suni un grāmatas lasīšanu (Viktara Marcinoviča romānu "Mova" Māras Poļakovas tulkojumā).


Tā nu vēlīnā rīta saulē sēdēju uz lieveņa un lasīju. Griezīgs automašīnas troksnis un skaļa popmūzika atmeta mani atpakaļ ikdienā. Izrādās, ka bez brīdinājuma (un tā ir bijis vēl citas reizes) ieradies mans brāļadēls. "Nu, ko tik skābs ģīmis tev tik labā laikā? Vakar atbraucu no Spānijas. Atvedu tev suvenīrus!" Atmetu ar roku un piebildu: "Šodien nav laika." Vismazāk jau šodien, vienīgajā atpūtas dienā, man vajadzīga viņa uzspēlēti jautrā vāvuļošana. Taču puisis neatkāpās un piedāvājās doties līdzi pastaigā ar suni pa Mežaparku. Lai nu tā būtu, varbūt tomēr nevajag tā norobežoties un reizēm der ieklausīties jaunākās paaudzes redzējumā par pasauli. Galu galā vairākas nedēļas esmu strādājis pie rakstāmgalda dziļā vientulībā, ilgu laiku neesmu sazinājies ne ar vienu cilvēku, ja neskaita ar māmiņu pārmītās ikdienas pieklājības frāzes.

Brāļa dēla stāstījums bija diezgan kolorīts. Tajā nebija nekādu kopētu frāžu no ceļvežiem, arī vietas zināja nosaukt konkrēti, nevis vienkārši apzīmējot - kaut kāds tur muzejs kaut kādā ielā. Muļķīgu joku arī bija mazāk, kā ierasts. Dzimtas mantojums tomēr liek sevi manīt. Pasmīkņāju pats par savu snobismu. Biju patīkami pārsteigts, ka man nav garlaicīgi. Te pēkšņi izdzirdēju valdonīgu, vilšanās pilnu sievietes balsi: "Nu liels paldies!" Pacēlu acis uz sportisko dāmu. "Es taču rādīju, lai ejat apkārt, kamēr filmēju!" Centos mazināt neveiklo situāciju un atvainojos, ka nepamanījām filmēšanu. Brāļa dēls iejaucās: "Ko atvainojies?" Tad pievērsās sievietei: "Kādā sakarā mums jābrien pa zāli, lai kundzei būtu ērtības? Vai ir saskaņots ar Rīgas domi, ka te nedrīkst staigāt filmēšanas laikā?" Sieviete kļuva nikna: "Nuja, uz sadarbību nav ko cerēt. Tādi jūs latvieši esat, pat saviem bērniem ēdiena vietā dosiet čūsku!" Līdzās esošais bērns vēl iesaucās: "Jūsu sunim būtu jāmācās krieviski, lai būtu gudrs!" Brāļa dēls noteica: "Stulbie vatņiki!" Jutos nelāgi par šādu pavērsienu. Vēlreiz atvainojos dāmai, novēlēju jauku filmēšanu un rosināju radinieku doties tālāk un vairs neturpināt dialogu. Nav nekādas vajadzības eskalēt jau tā saspīlēto situāciju. Lieki piebilst, ka šo asumu dēļ visa diena sabojāta. Acīmredzot, esmu traucēklis ne tikai elektriskajiem pārvietošanās līdzekļiem, kas brauc pa gājējiem paredzēto zonu, bet arī fotogrāfiem un filmētājiem. Brīva pastaiga iespējama tikai savas mājas pagalmā, lai gan varbūt arī mazākās radības neprot iebilst, ka traucēju.

Esmu atpakaļ no atvaļinājuma. Pirmo nedēļu noslimoju, bet pēc tam aizbraucu uz laukiem.
Tur ar mammu sanesām šķūnī sauso malku, nomazgāju un iztīrīju divas brāļa mašīnas, lai viņš beidzot tās ieliktu pārdošanai. Tīrot mašīnu, aizdomājos, ka ir tik daudzas lietas, kurām ir viena un tā pati dizaina problēma - tās ir grūti kopt vai iztīrīt. Tad ņem un ar otiņu mēģini izdabūt laukā putekļus no kaut kādām ailēm un esi nomocījies.

Aizgāju turpat laukos pie acu ārsta (Rīgā pie tās ārstes, pie kuras parasti gāju, varēja pierakstīties uz janvāri, bet man vajadzēja jaunas brilles), tad aizgāju uz vietējo optiku un pasūtīju divas brilles. Tā kā man ļoti lieli mīnusi (tagadējām būs -11,5), tad man viena lēca maksā 30 EUR. Par divām brillēm 240 EUR. Toties iepriecināja tas, ka profilaktiskā apskate pie zobārste arī izrādījās visai profilaktiska, jo man salaboja tikai vienu jau pirms dauedziem gadiem nolūzušas plombes malu, kura nekad netika labota, jo to gandrīz neredz un tā nesagādāja diskomfortu. Un vienmēr bija kas akūtāks labojams. Par to samaksāju 15 EUR.

Vēl laikam esmu atradusi ļoti foršu frizieri - mēs viņai esot kādreiz kāzas spēlējuši. Viņa man nogrieza un ļoti glīti ievedoja matus. Un tas arī par 15 EUR. Laikam jāsāk šāda veida pakalpojumus izmantot dzimtajā mazpilsētā - vēl jo vairāk tāpēc, ka man mati ir pusgari un ļoti bieži man pie friziera nav jāiet.

authenticity eats strategy for breakfast