Mana paralēlā pasaule

Kā izrādās, es vakar vakarā atlūzu, pie kam biju skaidrā. Pirmoreiz mūžā. Tā.
Vispār gribas gulēt un gulēt, lai atkal sapņotu to, ko pēc tam neatcerēšos.
Kad aizveru acis un laižas miegā, acu priekšā uzplaiksnī krāsainas bildes. Drīzāk gleznas, košas, melnbaltas, tik skaisti darbi. Tik ļoti, ka viena mana daļiņa grib ķert kādu zīmuli, fotoaparātu, kameru, jebko, lai tos iemūžinātu un vēlāk varētu apjūsmot pie pilnas saparašanas, bet ne rokas, ne kājas neklausa. Ja man tagad būtu jāapraksta, kādi tie izskatījās, es neatceros, taču zinu, ka bija. Es redzēju vienu mazu filmas fragmentiņu - palūrēju gar aizskara maliņu. Un tā katru nakti. Šonakt bija īpaši skaisti. Iespējams, kādreiz tie atkal uzpeldēs, bet nekādi nevaru iedomāties, ka kādu dienu uz tiem būs mani iniciāļi. Liekas, ka esmu vācelīte, kas krāj un krāj un, kad pienāks īsatais brīdis, tad atcerēšos, apzināti vai neapzināti, bet būs.
Ar tiem regulārajiem sapņiem tā ir vienmēr - tie piepildās. Pēc pusgada, gada.

Nevaru iesāktas lietas nepadarīt līdz galam. Nevaru un viss. Sirdsapziņa moka. Ja ne šajā dzīvē, tad nākamajā.

Dievinu nakts sarunas
Un Ziemassvētku seksam lielpilsētā ar nav ne vainas

Ir tik tik ļoti....
ja vien to brīnumu sajūtu, kas ilgst līdz Ziemassvētkiem, varētu kut kā paildzināt, pastiept ilgāk, ak

Šonakt pamodos no telefona zvana. Klausulē kāds svešs vīrišķis uztrauktā balsī man paziņoja: "Neliec man mainīt telefona nummuru!". Kad es pieklājīgi pavaicāju "Kas zvana?", viņš tikai noteica "Nobody".

Šķirstu lapas netā, lasu Z-svētku pantiņus, bet neviens tā īsti netīk. Neuzrunā un viss. Būs vien pašai kaut kas jāuzmirgo.
Zb.lv

Un tomēr viņa nāk, maziem maziem solīšiem, bet čāpo pie manis.
Tā klusiņām klusiņām piezogas man klāt un ietin savā brīnumu plīvurā -
Ziemassvētku sajūta.

Gaidu
Ziemassvētku noskaņu
Klausos Ziemassvētku dziesmu pa rādžiņu
Bet nekā
Nav
It kā jau vajadzētu saiņot dāvanas, nocelt no skapja kārbu ar eglīšu rotājumiem un pārlūkot vai nekā netrūkst, teju teju otro Adventes sveci degt, gatavot visādus mīļus nieciņus svētku noskaņai...bet rokas neklausa, vienaldzīgi noraugos kā citi ar degsmi rosās, pušķo sevi un savu mitekli, gatavojas ne pa jokam, ņem pat kredītus dāvanai iegādei.....
Lāci vajag!
Ja ne pati braukšu meklēt sniegu.

Piedošanas Laiks
No Sirds Uz Sirdi

Šorīt pamodos ar sarkanām krellēm ap kaklu
piestāv
vēsture klusē

Extazī tablete un 50 g ruma
Tieši tik daudz, lai paskatītos realitātei acīs

Dēļ mūzikas es varētu pazaudēt galvu
Tik ļoti
Ka vārdos neizteikt
Un vairāk nekā nevajag
Pārvērsties par dziesmu
Un klausīties kā Tu dziedi

Tik tikko jūtama kanēļa smarža gaisā
Sveču pielieta gaisma
Klostervīns, mazie ķirsīši un melnā šokolāde
Zemes pievilkšanās spēks un divas naktis ar Viņu
Sapnī
jau atkal gaidu nakti
Nakti pēc nakts
Gaidu

Pirmie mandarīni, bet nē, tomēr nevaru ieēst. Niez āda, tāpat kā no vīnogām. Atliek grauzt burkānus. Un piparkūkas. Skumji.

Es dzīvoju divas dzīves.
Dubultdzīvi.
Divās pasaulēs.
Viena naktī, otra pa dienu.
Reizēm pat sajūk, kura ir īstā.
Bet labāk patīk tā naksnīgā ar zvaigžņu putekļiem.
Jo tajā esmu es pati.
Un ja paveicas, tad satieku Tevi.
Arī Tu tur esi īsts.
Viens pats.
Bez tēlotājmākslas.

Šodien čāpojot mājās no darba, es visu ceļu smaidīju. Dažs ar ineteresi, cits ar neizpratni mani uzlūkoja. Jā, bija pavēss, bet sirdī bija silti. Mēģināju sašķetināt domas un salikt visu kopā. Centos uz visu paskatīties no malas. Nāca smiekli. Tas, kas notiek ar mani, nav nekādi untumi, kaprīzes, pārgalvība, jaunības maksimālisms vai iegribas apmierināšana...)
Nezinu, vai kādreiz sev piedošu, ka esmu ielekusi nākotnes notikumos un jaucu tās scenāriju. Vien sevi mierinu ar domu, ka viss kas notiek, tā ir jānotiek.
Tā jau ir bijis iepriekš, ar lietām, sajūtām, priekšmetiem. Es saņemu kādu zīmi, pieskārienu, un vēlāk es pie tā atgriežos. Un tad sevi noķeru aiz rokas, jā, to jau es zinu, atceros. Bet nekad Tas nebija noticis ar cilvēku. Esmu sajaukusi tagadni ar nākotni. Vai arī šo dzīvi ar citu dzīvi. Vēl pavisam nedaudz, un viss taps skaidrs kā diena.

bērnudārzs:V_V

Madonnas Confessions Tour Live varu skatīties un skatīties katru dienu, pat vairākas reizes dienā.
Un katra nākamā reize ir kā pirmoreiz.
Neapnīk.
Perfekts sniegums.
Iedvesmo.

Iet uz sniegu

Mans miers slēpjas liesmas slāpētājā