Mana paralēlā pasaule

Kā izrādās, es vakar vakarā atlūzu, pie kam biju skaidrā. Pirmoreiz mūžā. Tā.
Vispār gribas gulēt un gulēt, lai atkal sapņotu to, ko pēc tam neatcerēšos.
Kad aizveru acis un laižas miegā, acu priekšā uzplaiksnī krāsainas bildes. Drīzāk gleznas, košas, melnbaltas, tik skaisti darbi. Tik ļoti, ka viena mana daļiņa grib ķert kādu zīmuli, fotoaparātu, kameru, jebko, lai tos iemūžinātu un vēlāk varētu apjūsmot pie pilnas saparašanas, bet ne rokas, ne kājas neklausa. Ja man tagad būtu jāapraksta, kādi tie izskatījās, es neatceros, taču zinu, ka bija. Es redzēju vienu mazu filmas fragmentiņu - palūrēju gar aizskara maliņu. Un tā katru nakti. Šonakt bija īpaši skaisti. Iespējams, kādreiz tie atkal uzpeldēs, bet nekādi nevaru iedomāties, ka kādu dienu uz tiem būs mani iniciāļi. Liekas, ka esmu vācelīte, kas krāj un krāj un, kad pienāks īsatais brīdis, tad atcerēšos, apzināti vai neapzināti, bet būs.
Ar tiem regulārajiem sapņiem tā ir vienmēr - tie piepildās. Pēc pusgada, gada.