Mana paralēlā pasaule

Esmu apreibusi no saldās pieparkūku smaržas.
Tā mani tā sakārdināja, ka nenoturējos, iegriezos veikalā un nopirku puskilo izcepto vaininieču.
Es dzīvoju piparkūku rajonā, kur dažkārt var arī pamanīt pa kādam steidzīgam rūķim.
Ziemassvētki nav aiz kalniem.
Tie tuvojas ar joni.
Īstais laiks nesteidzīgi meklēt dāvaniņas.

Karstvīns&karstas domas
Mandarīnu lūpas
Krūtis cilājas
Taureņi vairs nelido
Tie sabāzti melnajās mežģīņu zeķēs
Līdz nākamajam pavasarim
Gaisā virmo vaniļas smarža
Tumšie vakari un daudz sveču
Drīz snigs

Viņu uzskatīja par mirušu, bet viņa atgriezās

Vienbrīd mani sapņi ir biezi un staipīgi kā gumijas līme. Tos var savirpināt bumbiņā, pametāt un pat pielīmēt pie gumijas zābaka zoles. Es varu bradāt pa peļķēm un priecāties, ka tie ir soļa attālumā no rītdienas. Ar katru soli tuvāk sev. Ja iešu uzmanīgi, laime uzsmaidīs drīz, bet ja neuzmanīgi šļambāšu, tie klusi noslīks netīrajā peļķē, bet es to pat nepamanīšu. Vien aizejot mājās, jutīšu, ka salst.
Dažbrīd tie ir tik gaisīgi un krāsaini kā ziepju burbuļi, taču reizē arī caurspīdīgi un trausli. Tie uzsmaidīs ar saviem smaidīgajiem ģīmīšiem, bet tūdaļ ātri aizsteigsies, lai atkal izlidotu no ziepju trauciņa. Nākamā.
Ir arī gaužām vienkāršie un pieticīgie. Tie sēž man līdzās un vēro mani, un nekad nepazūd. Tie ir tik apmierināti, ka nekad neuzdod jautājumus. Viņi ir bezgalīgi laimīgi, jo zina, ka nekas nekad nebeidzas.

Garlaicība identiska mākoņpelēkajai dienai
Pielijusī pilsēta manās plaukstās
Noslīkusi
Pastiep savējo, ielikšu siltus Ziemassvētkus
Turi tos cieši cieši un neatdod
Krāsmatām
Tās nodzēsīs visas tavas dzīves
Kā tikko atdzīvojušos ogli tevī
Aizšķil sērkociņus
Un sasildi nosalušos pirkstus
Lai atkal tos apdedzinātu no jauna

Man patīk tāds rudens
Gan ar piesarkušajām kļavām
Gan pelēkajām debesīm un nomācošo lietu
Un mājās devos ar kājām
Gribēju tā kārtīgi, tā līdz kauliem
Vēlreiz salīt, pirms nav snidzis
Un sliktās domas atstāju peļķēs, sabradātas
Lai vēlāk, sēdētu siltā vannā un par to nedomātu
Un ja tomēr.....tās piezogas klusi
Grib atņemt siltu tējas malku
Es vienkārši pasmaidu
Un pie sevis nosaku,
Par to es domāšu rīt

Atsacīšanās mēnesis
Lai vēlāk varētu atkal lidot

Jo tālāk, jo attālums lielāks
Jo augstāk, jo aukstāk

Prāts nemitīgi meklē ne tikai barību domām,
tas meklē arī barību savam paštēlam, sevis apziņai.
Tā rodas patmīlība, kas pastāvīgi sevi atjauno.

Kas atliks no bailem un prasībām, kas saistītas
ar tavu sarežģīto dzīves situāciju,
kas ik dienas paņem lielāko daļu no tavas uzmanības?
Svītra - vienu vai divus centimetrus gara domuzīme
uz tava kapakmens starp dzimšanas un nāves datumiem.
Patmīlīgo "es" šī doma nomāc, tevi - atbrīvo.

E.Tolle "Klusums runā"

Rīgas balzāms - dvēselei
Upeņu sula - miesai

Negribu būt viena
Palikšu divatā ar sevi

Kastaņi ir manā pusē
Ar mani uz vienu roku
Un pavasarī, kad purenes ziedēs
Es atkal par tiem domāšu

Aizveru acis un vēl arvien redzu krāsainās koku lapas.
Tik daudz iespaidu, ka galva labpatikā griežas.
Aiz laimes reibstu. Kā iemīlējusies. Rudenī.
Gribu vēl un vēl.
Ķert mirkļus kā ziepju burbuļus.
Nu šoreiz gan mākslinieks ir pacenties un, jāatzīst, viņam ir laba gaume.
Jā, un rudens ir daudz romantiskāks par pavasari.
Viņš pienāca klusi un nemanāmi, izrāva mani no vasaras karstajiem apskāvieniem, maigi paņēma aiz rokas un aizveda sev līdzi.
Uz mežu.
Apsēdināja mīkstajās sūnās un uzgleznoja mani.

Daļa no pārdzīvošanas ir apziņa, ka jūs to nekad nespēsiet pārdzīvot

Viss par Ievu
Es jums pavēstīšu citu stāstu par Ievu.
Ieva rīkojās drosmīgi un skaisti. Viņa pastiepa roku garām Dieva Tēva aizliegumiem, norāva no koka ābolu un iekoda tā gatavajā un gaidošajā mīkstumā. Viņa saprata, ka tas ir labs, un iedeva ābolu Ādamam, lai arī viņš varētu augli nobaudīt. Šajā mirklī Ādams un Ieva atmodās no pirmatnējiem sapņiem un viņu acis atvērās. Viņi ieraudzīja savu skaistumu paši savas gaismas mirdzumā.
Ieva bija gudra jau pašā sākumā...jo viņa spēja labi ieklausīties. Ieva klausījās un cauri Tēva skaļajai balsij, kas lika viņai paklausīt bez jautājumiem, sadzirdēja patiesākas dzīves klusos čukstus. Ieva izvēlējās šo dzīves ceļu, savas sirdsapziņas mudināta, un paņēma augli. Šajā mirklī Ieva svētīja visas turpmākās paaudzes, kas turpmāk spēja piedalīties pašas savas pasaules veidošanā...Ieva "zinājā", ka ābols jāpaņem. Viņa bija pietiekami cēla, lai pastieptu roku, par spīti visiem iebildumiem. Ievai pietika drosmes, jo viņa zināja, ka, apēdot apzinātas dzīves augli, viņa varēs izdzīvot gan sāpes, gan prieku.

Rodžers Hausdens,
"Dvēsele un juteklība:
atjaunojot erotiku
ikdienas dzīvē"

zvaigznes šonakt smejas par mani-
tukšā vīna pudele - ņirgājas

Līdz trijiem naktī skatījos Puškarjovu.
Neesmu seriālu cienītāja, bet šī pasaka man patīk. Ļoti.
Varbūt tādēļ, ka tik ļoti jūtos līdzīgi viņai.
Jo tālāk, jo vairāk.
Jo dziļāk, jo ciešāk.
Jo sāpīgāk, jo mīļāk.
Viņš ir mana atkarība. Rutīna. Nu seriāls takš.
Jā, un man ir visas 200 sērijas.
Un jaunā tituldziesma ir tik tik tik skaista, ka aš sirdi rauj no krūtīm laukā. Tie vārdi, tie vārdi...aij.
Gribas ātrāk noskatīties līdz beigām visas sērijas un tad var sākt atkal no sākuma.
Pa apli, pa apli vien.

Rudens apgleznoja manu sirdi, bet mana mīļākā ir kļava

Man patīk ļoooti ilgi vannoties...
Iebrienu valdzinošajā putu valstībā, kur jūtos tik kaila un neaizsargāta kā tikko no mātes miesām nākusi.
Siltajam ūdenim atdodos jau no pirmajiem tā pieskārieniem, par kuriem domāju un ilgojos vēl ilgi pēc tam.
Sveču gaisma piedod rotaļīgumu itin visam, pat vannas krāns izskatās erotiski.
Spēlējos ar krāsainajiem ziepju burbuļiem. Tie ir tik patiesi. Mirkļi.
Mani krūšu galiņi paliek arvien cietāki un piebriest kā ziedu pumpuri agrā vasaras rītā.
Ūdens atdod savu situmu man un es nepretojos, sagrābju pilnas saujas. Iekarstu.
Paliek siltāk un siltāk...
Ir labi.

Tas pilnmēness! Vinš slikti iespaido mani. Gribas kā vilcenei skriet uz mežu un gaudot. Agrāk man likās, ka tā ir sakritība, taču vakarnakt es bedzot sapratu, kurš ir pie vainas. Viņš.

Dzīvē jau viss notiek pirmo reiz....šī pirmā reize man nu nepavisam neiet pie sirds....
Patīk jau patīk man uzņemt ciemiņus, taču pat sapnī nebija rādījies, ka kādu dienu mani apciemos depresija.
Sliktākais, ka viņa netaisās prom. Jau otro nedēļu.
Tīri labi iedzīvojusies.
Un es, nezinu, ne to, kāds ir apciemošanas iemesls, ne to, kā lai viņu aizvilinu projām. Kā lai izvelku no sevis laukā.
Skumji, bet fakts.