Mana paralēlā pasaule

Un vēl aizvien nesaprotu, kāpēc tas viss tā....
Un vai arī šoreiz varētu teikt - kļūdīties ir cilvēcīgi?
Kas tad galu galā ir cilvēcīgi?
Kur ir tā robeža?
Bet robežas mēdz būt tik smalkas un trauslas, neredzamas...

Gribu mieru un klusumu un vēl...izraudāties.
Pat nezinu tam īsti iemeslu.
Vai saules trūkums pie vainas, vai kas cits.
Vienkārši, kaut kāds smagums mani it kā spiež pie zemes un liek raudāt, raudāt, tā no sirds, lai paliek viegli.
Un, zinu, citas zāles šeit nelīdzēs, pat ne iesāktā sarkanvīna pudele.
Jā, un vēl. Šovakar gaidīšu. Lietu.

Rudens seko man pa pēdām
Koridorā uz grīdas un kājslauķa guļ dzeltenīgas koku lapas
Viņas seko man, pieķeras un ienāk reizē ar mani pa durvīm, neprasot atļauju, vai maz tā drīkst.
Ienākt. Pieķerties.
Tāpat kā jūtas neprasa atļauju, vai es to vēlos, vai nē
Bet ir taču Kāds, kurš nosaka Visam kārtību. Ir.
Tikai jāatkož. Jāatšķetina. Bet viena es to nevaru paveikt.
Man vajag sabiedroto. Laiku.

Sajūta, it kā pretī manam logam būtu iestrēgusi buru laiva un netiek uz priekšu. Kopš vakar vakara.
Viss vienmuļs un pelēks. Mīlu.
Nesteidzīgi izbaudu katru sekundi, ko dāvā mans dārgais. Mans Dārgais Laiks.

Vispār baigi romantiski tagad būtu stāvēt pie Laimes pulksteņa un kādu gaidīt. Ar tādu lielu lietussargu. Pēc tam iegriezties tējnīcā. Sēdēt uz mīkstiem spilventiņiem. Uz grīdas. Lotosa pozā. Un ne par ko nedomāt. Ja nu vienīgi par to, cik piemīlīgi lietus grabina tējnīcas jumtu.

Jāaizčāpo uz virtuvi pēc vēl vienas krūzes tējas. Tā negribas ritināties laukā no segas un negribas arī kaķi traucēt. Labi labi, pagaidīšu, kad viņa pamodīsies, izstaipīsies un izleks pati no siltās migas.
Tad gan vēl vienu tasīti - piparmētru ar citronu šķēlīti. Bez cukura.

Biju jau noilgojusies pēc negaisa. Tas, kas notiek laukā, tas ir kaut kas fantastisks. Tāds spēks un vara, stihija. Dievs staigā pa zemes virsu. Gribas vēl un vēl. Gribas turpinājumu, un, lai nebeidzas.

Šis rudens nebeidz pārsteigt.

Es nespēju dzīvot bez Tevis
un nespēju arī nedzīvot

Un rudenī tomēr ir bezgala skaistas debesis. Tie tumšie, pelēkie mākoņi tā pievelk...

Vai tad, ja kāds nomirst, tā vietā piedzimst kas jauns? Vienmēr?
Manī viena daļa ir atmirusi. Nezinu, vai tās vietā jau ir piedzimusi jauna, taču kāda cita - ir nemainīga. Tā tas paliks vienmēr un mūžīgi.

Smarža "Laimes apsolījums"
Tīrā pudelītē iemet salauzītu vaniļas pāksti un aplej ar 10 ml 90 % spirta. Pudelīti aizkorķē. Pēc nedēļas atver un piepilina 18 pilienus dažādu ēterisko eļļu:
8 pilienus saldā apelsīna,
4 pilienus mandarīna,
3 pilienus santalkoka,
1 pilienu kanēļa,
2 pilienus Peru balzama.

Sakrata un var lietot.
Īpaši brīžos, kad trūkst siltuma un mīlestības.