Mana paralēlā pasaule

Skropstas piesnigušas sniega pilnas
Acu plaksti smagi, smagi
Sen vairs neredzu es tevi
Salst, ka nepazīstu sevi
Atdodiet man Nekurzemi

Plūdonis uznāca bišķiņ tākā, bet nu turos, turos sakostiem zobiem
Vāru zemeņu ķīseli ar ķiļķeniem
Sklandu raušus jau nograuzu

Otrā elpa
Pēc tik saldas snaudas
Bauda valda

Ja tu man atkal kādu dienu nāksi pa ielu pretī, es tevi iepikošu!
Apsolu!
Un te vairs nelīdzēs ne tavs šarms, ne iznesība.
Saturiezzss!!!!

Pārāk bieži mašīnas man pīpina uz ielas.
Daudz par daudz.
Es nesmaidu, tiklīdz esmu pārkāpusi mājas slieksni.
Uztaisu Pūcesķiegeļa ģīmi un lets go
Vienalga pīpina. Pī...

Tā nav dzīve
Tas ir kino

Taču lai ir attālumi jūsu tuvībā
Un lai debesu vēji dejo starp jums,
Mīliet viens otru, bet mīlas važas neradiet:
Drīzāk lai viļņojas jūra starp jūsu
Dvēseļu krastiem.
Pildiet viens otra kausu, bet no viena kausa nedzeriet.
Kopā dziediet un dejiet, un līksmi esiet, bet lai
Viens ir katrs no jums.
Pat ja lautas stīgas vienas ir, tās tomēr
Trīs vienotas mūzikas skaņas.
Sniedziet savas sirdis, bet ne viens otra pārziņā.
Jo vienīgi Dzīves plauksta var skaut jūsu sirdis.
Un stāviet blakus, tik ne pārāk tuvu kopā:
Jo tempļa pīlāri stāv atstatus
Un ozolkoks un ciprese viens otra ēnā neuzaug.

Kahlils Gibrana

Es par daudz sevi lutinu
Solu laboties
Nākošajā dzīvē

Mana elpa un leduspuķes logu rūtīs

Nu ko lai saka - skaista ziemas diena! Bet savu degunu vienalga laukā nerādīšu, pat ja pats Lausks pie durvīm klauvēs. Pārtikas pietiks līdz jaunnedēļai, sērkociņi ir, sveces ir. Dzīvosim.

Ārā ciemojas ziema, bet es dzīvoju jau pavasarī. Dīvaini, tik ļoti gaidīju balto brīnumu. Tā vien šķiet, ka ir jau par vēlu. Jā, laikam es nemāku stāvēt uz vietas un ilgi gaidīt. Kā neiejāts kumeļš speru soli te uz priekšu, te atpakaļ, bet uz vietas nostāvēt nevaru.
Vienaldzība. Iespējams, faktu, ka nu beidzot ziema ir klāt, nespēju tā īsti vēl pieņemt. Nelaižu ziemu sev tuvu klāt, jāpierod, jāsarod, tad atvēršos un jūsmošu, bet varbūt nolaistām rokām esmu jau padevusies dziļajam ziemas miegam? Varbūt tā mani vēl pārsteigs, cerams...
Labāk sapņošu par pavasari. Es pat redzu, kā sēžu savā virtuvē - esmu paveikusi kārtējo pavasara tīrīšanu, atbrīvojusies no visa liekā gan mājās, gan sevī, grīda tikko izmazgāta, vēl mitra un smaržo pēc svaiguma, logs atvērts, pa to ieplūst dzestrs pavasara gaiss, kas mani pamodina un neļauj vairs iet gulēt tik pierasto diendusu, tagad to aizstās grāmatu lasīšana. Laukā uz palodzes apmierināti, pilnām guzām labsajūtā bubina baloži. Saulē kūst lāstekas un ik palaikam var dzirdēt, kā mājas jumts nokrata no pleciem sniega vālus, kas negribīgi, bet bezspēcīgi noslīd zemē. Dārzā piesaulītē, vēl vakar pārcietuši pēkšņo cīruļputeni, no zemes neticīgi izbāž galvas pirmie sniegpulksteņi. Ar katru dienu vairāk gaismas, vairāk spēka. Balto nomaina zaļais. Jauni gaidīšanas svētki.
Bet pagaidām ir tā, kā ir. Liela tase karstas šokolādes, ķiploku grauzdiņi, „Tūkstots un vienas nakts pasaka” lasīšana zem segas un siltas domas par tiem, kuriem šobrīd tik ļoti trūkst siltuma un dienišķās maizes - kuri pavasara atnākšanu gaida vairāk par mani.

Neprāta cena ir par augstu

...un es tevi trīs reizes noliegšu, pirms tu ko teiksi

Sirdī pavasars

Man mājās ir tik labi, ka nekur negribas iet. Pat svētkos.

Ārā gaisā virmo kaut kas no maģijas...

Jaunā gada neapņemšanās

Sen nebiju redzējusi neko tik aizkustinošu, kā filma "Atmiņu dienasgrāmata". Sēžu un aizvien raudu...

Patīk. Patīk naktīs blandīties pa pilsētas ielām. Aizvien atrodu iepriekš neredzētas vietas. Vai vietas atrod mani.

Sapņi ir kā vārti starp divām pasaulēm. Tikai tu nezini, kurā brīdī tie būs atvērti.