Labrīt! Nē, nu jau vakar.
Tātad - mazais bērns atgriežas pie sen pārbaudītām vērtībām. Laiks tā kā ir pagājis, priecājos, ka neesmu šo vietiņu zaudējusi. Nu jau protu rakstīt lielos burtus un "it kā" - atsevišķi. Congrats, bro.
Un iemācījos taisīt smuku lapiņu! (acīm laimē mirdzošām) Pareizāk sakot, iemācījos, kā to izdarīt. Pati darīšana vēl ir priekšā.
Jā, šīs laikam būs manas īstās mājas. Laikam gan.
Ļoti patika vārdi "Tava dzīve, sadirstā un veltā". Nu gluži kā ķirsītis uz manām pēdējā laika prātulu grēdām. :D

Jā. Tas gandrīz vai ir tas, pēc kā es tik ilgi tiecos. Tāda maza, saulaina pasaulīte. Vēl aizvien nespēju noticēt, ka šobrīd viss ir tik mierīgi. Pārmaiņas pēc neatkārtojas pat ikvakara skābās noskaņas, turklāt tam visam vēl tāds maziņš zīmodziņš...

Naja. Kaut kas deg. Bet ne man, esmu pārāk slinka, lai tagad kaut kur kustētos.

Nekādi danči, ne MP - šoreiz saku tam visam "nē". Gribas mieru. Tā nu sēžu savā meža malā ieputināta līdz nabai (kamēr man ir elektrība, ir arī dzīvība) un laiskā garā gatavojos saviem ekšiem. Nūģīgi, bet ko padarīs. Jāizmanto tās retās reizes, kad pati pieķeros pie lietām.

Kurš velns lika man pierīties tik vēlu? Bet žēl jau būtu pamest lietas "pusdarītas", ja rīt atkal jālaužas cauri kupenām uz Rīgas pusi, t.i. - jā, tur mani nebaro. Nez, kāpēc? Bet tas lai paliek citai reizei.

Gribu "Binokulāro deju kursus" iz NSRD. Bet nekur nekā. Žēl.

Tagad prātoju - turpināt ar vācu valodu vai noskatīties vēl kādu skarbu filmu. Ne vienu, ne otru īsti negribas. Negribas neko. Un pat lielā gribēšana runāt pārgāja. Un - ak tu vai - Quia Expedit. Nu tikai atliek aizdoties pēc tējas un pasapņot kādu mazu ponija sapnīti.