nu patīk, patīk man teikt "da". nu gadās cilvēkam. un tagad laikam sagribējās ēst. bet varbūt tomēr ne. lai nu kā, rokas gan stīvas pēc velna, riebīgākais, kas ar mani var notikt - vai nu samirkt, vai sēdēt aukstumā. esmu siltummīlošs dzīvnieks un par mani vajag uzņemties rūpi ^_^
tagad ar skan The Kooks un atmiņās uzpeldēja silta Anglijas pēcpusdiena. btw, runā, ka tur jau tagad ir jauki. eh. es gan sēžu sniegā un ir tikai divas domas, pie kā sildīties.

es agrāk biju daudz, daudz savādāka :( laikam jau tā burzīšanās tautās tomēr ir mani krietni vien pieslīpējusi, kaut gan daži asumiņi man tīri labi patika. pat pietrūkst. agrāk bija kaut kādas dziļas domas, pārdzīvojumi, iespējams, ka pat lieki, bet tie tomēr mani uz kaut ko motivēja. ātri uznāca un ātri pārgāja. tagad var notikt viena maza ķibelīte, kāds mīļš cilvēks ne tā uz mani paskatījies, un man jau diena sabojāta. pat ne diena, bet vairāk - tas laiks un telpa, kas tobrīd ir ap mani. pēkšņi kaut kas aiziet ciet un tā arī kāds brīdis paiet - mute ciet un acis vaļā, mati pa gaisu un jo vairāk nākas smaidīt, jo vairāk pašai sevis žēl, jo vairāk to jūtu kā uzupurēšanos un - līdz ar to - jo mazāk nosodāmi man tas šķiet. un vispār, pēdējā laikā manas prasības ir aprobežojošās ar diezgan vienkāršām lietām, agrāk es tādu dzīvi būtu ja ne nosodījusi, tad vismaz šķībi paskatījusies gan. pārāk pašapmierināti. paēd, paguli, pamācies, šad tad iedzer un pabučojies. ehhh... bet varbūt tur cita vaina. es nesaku, ka man tagad ir slikti, vienkārši tik bieži liekas, ka ES TAČU VARU LABĀK. pie velna, protams, ka varu. kāpēc tad nedaru? kas to lai zina. vakar tik stulba sajūta bija. kā sacīt jāsaka - nu patiešām stulbs pa visu seju. bet nevarēju neko izdarīt, zināju, kas jādara, bet nevarēju saņemties. tā jau nesmuki. kāds gan tur iespaids vairs var rasties, miera traucēklis, nervu kamols, aiii. bet tu sēdi kā iemiets un smaidi. jānudie, muļķīgi. bet tas jau ir garām, cerams, ka nākamreiz tā nebūs. jāsaņemas. agrāk par sevis uzlabošanu vien domāju. tagad kaut kādas materiālās vērtības un antivērtības visu gribu atņēmušas, nav ko elpot, prieks ar tik vienkārši vairs nenāk, par ko tikai agrāk smiekli nenāca! un bija pilnīgi vienalga, ko citi domā. tas gan, par laimi, nav mainījies. citādi jau uz vecumu par galīgu cirvi paliktu. lai es uztrauktos par katru reizi, kad man pieduras? hah. bet skumji ir tas, ka citi tā uztraucas par nenozīmīgām lietām. un man liek justies vainīgai, ka man ir vienalga. ka es neizplūstu asarās, ka neeju sūdzēt savas bēdas, ka man patīk tas, ko es daru... tizli, bet tā nu tas ir. man ir grūti sev blakus paciest nomāktus cilvēkus, ja es neko viņu labā nevaru darīt un - jo īpaši - ja viss viņu pret pasauli krātais aizvainojums gāžas pār manu galvu. mani nav viegli nokaitināt, pareizāk sakot - novest, bet ir cilvēki, kam ir skills šajā ziņā. es gan pati ar, protams, neesmu eņģelītis, bet es vismaz cenšos savas nebūšanas uz citiem neizgāzt.