"reālās dzīves pesimistisks noliegums, tīksmināšanās par norieta skaistumu [...]" ojopatebefene, izrādās, es esmu dekadents. īstenībā nekas pārsteidzošs tas nav. šodien atkal diena a la saldskābā, kaut kā tā sakāpinātā sabiedrības interese par visām tām sirsniņām un bučošanos un nenoliegsim - arī apkārtējo cilvēku neģēlīgās izdarības, visu padara vēl grūtāk panesamu. rodas doma: kas man ir par vainu, ka es vienmēr "sasitos" ar nepareizajiem cilvēkiem? :D ārišķīgi, egoistiski, pilnīgi pretēji manai Mātes Terēzas būtībai :D (man vēl tikai divus spārniņus un būšu mazs eņģelītis) labi vismaz, ka nekad nezaudēju spēju pasmieties pašai par sevi. ir lietas, kas nekad neapnīk. atkal jau sagribējās kaut ko.. skaistu. īpašu. nezinu pat. manai divvientulībai ar sevi nekas netraucē un varbūt tieši tas ir iemesls tam, ka man šķiet - kaut kas nav kārtībā. un galva arī tik nežēlīgi sāp. kā sacīt jāsaka - ja reiz sūdzos, tad sūdzos daudz.