arcigaretizobos' Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Wednesday, April 1st, 2026
| Time |
Event |
| 11:57a |
Comment on this | | 11:58a |
Reizēm ir sajūta, ka es dzīvoju filmā.
Tādā Bohemian Rhapsody tipa stilu mikslī, kur jaucas arthouse ar postmodernismu; kur vienu ainu režisējis Balabanovs, bet otru - Vess Andersons.
Lasot šīs rindas, aizdomājos, vai tas neliecina par kaut kādu sava veida bipolaritāti? Vai arī tas vienkārši ir normāli, ikdienas čerņas un prieku balanss. Priecīgs galvenais varonis ar sakvojāžu rokās maršē cauri pavasara gaismas pielietai pilsētai, bet sakvojāžā - bandīta galva, piemēram. Vai bioloģijas kabinetā nozagtas burkas ar preparātiem, kuru saturu izdzert varonis dodas. Varonis. Personāžs. Tēls. Kretīns.
Bet varbūt datorspēlē? Vai pac-man, navigējot cauri labirintam, vispār zina, ka viņu medī spoki, pirms ir par vēlu? Varbūt arī viņš, īsti happy-go-lucky stilā, maršē cauri gaiteņiem, nemaz nenojaušot, ka viens nepareizs pagrieziens un viss. Pac-man beigas iestājas momentā, bez ciešanām. Žēl, ka cilvēkiem ļoti bieži tā nesanāk. Mēs ciešam, mokāmies, mocām, apgrūtinām, līdz nonākam pie nenovēršamā iznākuma. Bet varbūt tas iznākums mums uzglūn nepārtraukti, bet mēs vienkārši, to neapzinoties, visu laiku pamanāmies aizbēgt.
Vells viņu zina.
Un vispār. Noskaties nejēdzīgu filmu. Piemēram, Happy go Lucky (2008). Nejēdzīga. Bet laba. Bet nejēdzīga. Tava dzīve nemainīsies. Bet diez vai paliks sliktāka. Tāpēc arī nejēdzīga. | | 1:34p |
Es gribu rakstīt, bet man nav, ko teikt.
Gribas smēķēt un klusēt.
Iztēloties kā pēdējo cigareti pirms sprieduma izpildes. Pēdējo brīvību, pēdējo meditāciju, pēdējo paškaitējumu pirms visi paškaitējumi kļūs bezjēdzīgi.
Tu klusējot raudi. Ne jau par mani, ne jau par mums. Par šo vietu, kas apēda mūs dzīvus. Par visiem sapņiem, kuru piepildīšanās jaunībā likās saulaini nenovēršama, bet tad atnāca divtūkstošie, kari, iebrukumi, migrācijas un te nu mēs esam. Pasaulē, kas atgādina kodolapokalipsi, bet vēl pirms kodolapokalipses. Kad cilvēki pārvērtušies par zombijiem un klīst, smadzenes meklēdami. Un šobrīd, vienīgā iespēja šķiet - ļauties. Atteikties no visa, kas bijām un sākt šo dzīvi vēlreiz. Vienkāršāk, bez Debisī, Ešenvalda un Šopēna. Bez Monē, Ticiana un Rembranta. Ar kotleti un aļķīti, toties.
Atteikties no ideāliem, amerikāņu sapņa un pasaules pie kājām. Ienīst tos, kas spogulī neredz mani vai tevi. Jo tikai viņi ir vainīgi pie tā, ka mums nesanāk. Ne jau mēs. Mēs esam upuri un cietēji. Atsūtiet, lūdzu, lidmašīnu, kas nomet pāris paletes tušonkas.
ты выбрался из бедности, но хочется назад...
Current Music: Almary |
|