(bez virsraksta)
Apr. 19., 2011 | 02:15 pm
tā, vēl viens prokrastinējums un tad atpakaļ pie darba. bet šo es nevarēju neiecibināt piemiņai.
pēc 6 apmeklētām milongām pēdējo 7 dienu laikā prātā iešāvās doma, ka tango ir deja, kas lieliski reprezentē laika struktūru. jo tikai pulkstenis skaita laiku vienmērīgi, lineāri, bet laiks īstenībā, tāpat kā tango (gan mūzika, gan deja), mēdz skriet, mēdz vilkties, mēdz lidot un pa reizei arī pavisam apstāties. un tas, ko lielākā daļa tūristu redz tango šovos vai ko viņiem aizved tango prezenteri uz Eiropu/Štatiem, nav nekāds tango - tā ir iepriekš sagatavota performance ar kaudzi triku, kam nav nekā kopīga ar tango kā brīvas improvizācijas deju. pat meklējot yūtrubā vajag pacensties atrast kaut ko īstu bez uzspēlētas performances. bet nu es atradu šo gabalu. tas, protams, arī ir vismaz pusiestudēts šai prezentācijai, bet to izjūtu un ritmu var sagaršot - bez pārliekiem trikiem, it kā tik "vienkārši", bet, lai tā iemācītos dejot, droši vien jādejo 10 gadi vismaz - nemanāmi pārejot no smeldzīgā un nesteidzīgā vijoles ritma uz nervozo bandeneona ritmu, uzsitot akcentus vai taisot adornos-us uz klavieru piesitieniem un gandrīz pilnībā sakļaujoties ar balss ritmu vokālajā daļā.
bet īstenībā īsts tango ir jādejo dzīva orķestra pavadījumā un, vislabāk, pie mazzināma šī paša orķestra skaņdarba, jo tikai tad ir iespējama īstā improvizācija. šajā gabalā to vislabāk redz noslēgumā, kad jaunieši acīmredzami gatavojas tango noslēgumam, lai sanāktu smuka finālā poza. īsts tango orķestris tevi piečakarēs, uztaisot vismaz 2-3 viltus noslēgumus un noslēdzot tango brīdī, kurā tu to vismazāk sagaidi, paliekot pusfigūrā ar kāju gaisā.
starp citu, reizēm ir ārkārtīgi interesanti dejot ar ārzemniekiem, lielai daļai ir tik dīvaini priekšstati par tango - vissavādākie ir ne-Berlīnes vācieši, kuriem liekas, ka tikai viņi dejo pareizi (nu labi, argentīnieši, viņuprāt, arī droši vien dejo pareizi, jo "tā ir jābūt"), jo eksistē taču universālais tango kods (wtf?!), ko laikam Vācijā liek iekalt no galvas pirms pirmās praktiskās nodarbības un ieminēšanās par vismaz 10 dažādām tango skolām un stiliem viņus tā samulsina, ka viņi ar tevi ne runā, ne dejo visu atlikušo savas vizītes laiku Buenosairesā.
un, protams, tik nervozi un tik uzspēlēti kājas pa gaisu kā anglietes šeit varbūt vicina tikai primabalerīnas iestudētajos skatuves tango priekšnesumos. reālā milongā tāda angliete vakara gaitā "nospārda" līdz nāvei vismaz 4-5 līdzdejotājus.
pēc 6 apmeklētām milongām pēdējo 7 dienu laikā prātā iešāvās doma, ka tango ir deja, kas lieliski reprezentē laika struktūru. jo tikai pulkstenis skaita laiku vienmērīgi, lineāri, bet laiks īstenībā, tāpat kā tango (gan mūzika, gan deja), mēdz skriet, mēdz vilkties, mēdz lidot un pa reizei arī pavisam apstāties. un tas, ko lielākā daļa tūristu redz tango šovos vai ko viņiem aizved tango prezenteri uz Eiropu/Štatiem, nav nekāds tango - tā ir iepriekš sagatavota performance ar kaudzi triku, kam nav nekā kopīga ar tango kā brīvas improvizācijas deju. pat meklējot yūtrubā vajag pacensties atrast kaut ko īstu bez uzspēlētas performances. bet nu es atradu šo gabalu. tas, protams, arī ir vismaz pusiestudēts šai prezentācijai, bet to izjūtu un ritmu var sagaršot - bez pārliekiem trikiem, it kā tik "vienkārši", bet, lai tā iemācītos dejot, droši vien jādejo 10 gadi vismaz - nemanāmi pārejot no smeldzīgā un nesteidzīgā vijoles ritma uz nervozo bandeneona ritmu, uzsitot akcentus vai taisot adornos-us uz klavieru piesitieniem un gandrīz pilnībā sakļaujoties ar balss ritmu vokālajā daļā.
bet īstenībā īsts tango ir jādejo dzīva orķestra pavadījumā un, vislabāk, pie mazzināma šī paša orķestra skaņdarba, jo tikai tad ir iespējama īstā improvizācija. šajā gabalā to vislabāk redz noslēgumā, kad jaunieši acīmredzami gatavojas tango noslēgumam, lai sanāktu smuka finālā poza. īsts tango orķestris tevi piečakarēs, uztaisot vismaz 2-3 viltus noslēgumus un noslēdzot tango brīdī, kurā tu to vismazāk sagaidi, paliekot pusfigūrā ar kāju gaisā.
starp citu, reizēm ir ārkārtīgi interesanti dejot ar ārzemniekiem, lielai daļai ir tik dīvaini priekšstati par tango - vissavādākie ir ne-Berlīnes vācieši, kuriem liekas, ka tikai viņi dejo pareizi (nu labi, argentīnieši, viņuprāt, arī droši vien dejo pareizi, jo "tā ir jābūt"), jo eksistē taču universālais tango kods (wtf?!), ko laikam Vācijā liek iekalt no galvas pirms pirmās praktiskās nodarbības un ieminēšanās par vismaz 10 dažādām tango skolām un stiliem viņus tā samulsina, ka viņi ar tevi ne runā, ne dejo visu atlikušo savas vizītes laiku Buenosairesā.
un, protams, tik nervozi un tik uzspēlēti kājas pa gaisu kā anglietes šeit varbūt vicina tikai primabalerīnas iestudētajos skatuves tango priekšnesumos. reālā milongā tāda angliete vakara gaitā "nospārda" līdz nāvei vismaz 4-5 līdzdejotājus.