vasaras laiks
Aug. 12., 2006 | 09:05 pm
biju aizgājis uz festivāla Summertime atklāšanas koncertu. sākumā Galante nodziedāja dažas dziesmas un operu ārijas - visnotaļ jauki. pēc tam sekoja festivāla organizatoru savstarpējā suņa astes celšana - vajadzīgi, neizbēgami un garlaicīgi (iesaistot, kā man blakussēdētājs teica, pat slaveno "noziedzinieci Aizstrautu").
un tad pats galvenais - Sibeliusa 2.simfonija un Šostakoviča koncerts čellam ar orķestri. Sibeliusa simfonija atstāja iespaidu kā "simfonija parastā" - mūzikā dzirdam dabas spēku - jūra, mežs un priedes šalc, zibens sper un pērkons dārd, kā jau Somijā, kaut kur fonā klusi lavās troļļi. tā-ta-ta-ta-tā-tā-tā, tū-tu-tu-tū-bums-bums-bums, ā-ā-ā-ā... un simfonijai jau beigas - lielāku iespaidu par pašu mūziku atstāja diriģents Nelsons, kurš bija ārkārtīgi enerģisks atbilstoši savam vecumam (jaunumam? - 26) - diriģēja orķestri plašiem vēzieniem minoties ar maigiem mājieniem, brīžiem pat palecoties uz vienas kājas - patika gan publikai, gan pašam orķestrim.
bet vakara nagla, manuprāt, bija Šostakoviča koncerts čellam ar orķestri - orķestris un Nelsons ārdījās, kā jau iepriekš rakstīts, bet tas bija nieks salīdzinājumā ar absolūti ārprātīgo (starpbrīdī dzirdēju, ka daži pat teica - psihodelisko) Šostakoviča mūziku - tas nav nekāds tur Sibeliuss ;-). un čellists Miša Maiskis - brīžiem likās, ka viņš čellu saplosīs gabalos, neganti vicinot savus kuplos matus, pat brīžos, kad nespēlēja, viņš pats locījās līdzi visa orķestra ritmam. pasakaini, varbūt jāiestājas Šostakoviča fanu klubā?
un tad pats galvenais - Sibeliusa 2.simfonija un Šostakoviča koncerts čellam ar orķestri. Sibeliusa simfonija atstāja iespaidu kā "simfonija parastā" - mūzikā dzirdam dabas spēku - jūra, mežs un priedes šalc, zibens sper un pērkons dārd, kā jau Somijā, kaut kur fonā klusi lavās troļļi. tā-ta-ta-ta-tā-tā-tā, tū-tu-tu-tū-bums-bums-bums, ā-ā-ā-ā... un simfonijai jau beigas - lielāku iespaidu par pašu mūziku atstāja diriģents Nelsons, kurš bija ārkārtīgi enerģisks atbilstoši savam vecumam (jaunumam? - 26) - diriģēja orķestri plašiem vēzieniem minoties ar maigiem mājieniem, brīžiem pat palecoties uz vienas kājas - patika gan publikai, gan pašam orķestrim.
bet vakara nagla, manuprāt, bija Šostakoviča koncerts čellam ar orķestri - orķestris un Nelsons ārdījās, kā jau iepriekš rakstīts, bet tas bija nieks salīdzinājumā ar absolūti ārprātīgo (starpbrīdī dzirdēju, ka daži pat teica - psihodelisko) Šostakoviča mūziku - tas nav nekāds tur Sibeliuss ;-). un čellists Miša Maiskis - brīžiem likās, ka viņš čellu saplosīs gabalos, neganti vicinot savus kuplos matus, pat brīžos, kad nespēlēja, viņš pats locījās līdzi visa orķestra ritmam. pasakaini, varbūt jāiestājas Šostakoviča fanu klubā?