atceros,kad dzīvoju ar omīti, mums bija kaķis- Mikus, melns ar baltām ķepiņām, pēc tām viņu vienmēr varēja ieraudzīt garajā zālē, kad gājām kopā pastaigāties pa pļavu. Ziemā mēs kopā cepām sniega kūkas, spēlējām kopā. Reiz viņš ziemā aizgāja, es pirku Mikum garšīgu barību, cerībā, ka viņš sajutīs un atnāks atpakaļ. neatnāca.

(Reply to this) (Thread)

Man ar bija kaut kas līdzīgs ar to garšīgo barību, tikai es pirku to trusītim, kurš arī, protams, neatnāca.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

it kā jau skaidrs, ka tā dzīvē notiek - kāds piedzimst, pieaug, noveco un aiziet, bet sāp, ka nespēju to ietekmēt. varu tikai priecāties, ka viņam un mums šo aiziešanu nenācās izciest/novērot mēnešiem un gadiem.

(Reply to this) (Parent)