| svītrim |
[15. Feb 2006|00:12] |
| [ | in:side |
| | murr | ] |
| [ | out: |
| | nevajag | ] |
sniegputenī sēdējām uz mājas lievenīša abi ar kaķi un klusējot vērojām sniegpārslas, kas rotaļājoties virpuļoja visapkārt - caur dzīvžogiem, automobiļu virsbūvēm, sudrabeglēm un viņa ūsām ziema neapstādamās zīmēja nebeidzamus skečus. humoreskas vijās ar traģikomēdijām, veselu dzimtu drāmas nomainīja eksistenciālisma stilā ieturēti jauniešu seriāli un dokumentārijas. spuldzes smējās, un vējš pilnā balsī pūta laimputekļus mums acīs. kaķis man pieglaudās, paskatījās acīs un pateica: "vajag. iesim!" un mēs piecēlāmies, lai paspertu pāris soļus kupenās. kā kucēns sniegputenis lēkāja ap mums. vējš savērpa sniega sienu, un es paliku, ar pirkstgaliem slaukot no acīm sniegputekļus. viņš pašapzinīgi kā jau vienmēr turpināja iet, līdz izgaisa putenī.
mjau, iloveyou |
|
|
| Comments: |
| From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) lunacy |
|---|
| Date: | 15. Februāris 2006 - 15:27 |
|---|
| | | (Link) |
|
atceros,kad dzīvoju ar omīti, mums bija kaķis- Mikus, melns ar baltām ķepiņām, pēc tām viņu vienmēr varēja ieraudzīt garajā zālē, kad gājām kopā pastaigāties pa pļavu. Ziemā mēs kopā cepām sniega kūkas, spēlējām kopā. Reiz viņš ziemā aizgāja, es pirku Mikum garšīgu barību, cerībā, ka viņš sajutīs un atnāks atpakaļ. neatnāca.
| From: | gipsy |
|---|
| Date: | 15. Februāris 2006 - 22:45 |
|---|
| | | (Link) |
|
Man ar bija kaut kas līdzīgs ar to garšīgo barību, tikai es pirku to trusītim, kurš arī, protams, neatnāca.
it kā jau skaidrs, ka tā dzīvē notiek - kāds piedzimst, pieaug, noveco un aiziet, bet sāp, ka nespēju to ietekmēt. varu tikai priecāties, ka viņam un mums šo aiziešanu nenācās izciest/novērot mēnešiem un gadiem. | |
