| vol.1 |
[12. Jun 2007|01:20] |
| [ | out: |
| | ibrahim ferrer/marieta | ] |
kas ir viens? tā ir tikai ilūzija.
pasaulē nekas nepastāv viens, bet tikai kā pretpoli, veidojot {-1 +1} harmoniju.
skaitlis '1', neesot vientuļš skaitlis, ir tikai turpinājums bezgalībai, kuras pirmsākums ir pretpolu harmonijas skaitlis '0' kā visa sākums un bezgalības gals. sākums patenciālajam it nekam veidojies no visa notiekošā kopsakarību sinoīdas funkcijas definīcijas apgabala un matērijas pastāvēšanas intervāla svārstību frekvences, ko raksturo |x|, abām pieļaujamajām vērtībām [-x;+x] vienmēr algebriskā summā veidojot nulli, kas pastāv vienmēr un visur, esot pamatā laikam, tā sākumam un galam.
rezultātā konstanti (ārpus momentānās laika un telpas definīcijas) pastāv it nekas.
viss ir fikcija, un '0' ir atbilde visiem mūsu centieniem radīt ilūziju par ilgstošu, tas ir, par momentu ilgāku pastāvēšanu reālā laikā un telpā.
mēs nemaz neeksistējam, jo tādus cilvēkus dzīvē iespējams satikt tikai vienu reizi, un pat tas jau ir par daudz. pati satikšanās jau ir bezgalīga varbūtība, kas nepiepildīsies nekad, jo līdzīgi bezgalībā iesliecošam binārajam kodam, kas nav nedz pabeigts, nedz ciklisks, būs neparedzama nejaušību virkne:
010100101110100010011010011011000101011010101111110101010001000101010010001..
un, kad bezgalība sasniedz saules siltumu, mēs pārvēršamies gaismas staros, kas saglabājas mirkļu uzplaiksnījumos un sniegā.
cilvēki nezin kāpēc to sauc par nāvi. |
|
|
| vol.2 |
[12. Jun 2007|01:45] |
| [ | out: |
| | marta gómez/ronda | ] |
bezgalība ir pārāka par apziņu, tomēr apjaušot tās bezgalību, mēs tuvojamies nekad nesasniedzamajam pastāvēšanas ideālam '1'. ceļš evolūcijas atpakaļgaitā ir tas pats, kas bezgalībā uz priekšu, tādējādi vispārējā harmonija, ko izsaka vienādojums 1=1+1, spējīga pastāvēt tikai bezgalības speciālgadījumā, abiem indivīdiem pārvietojoties ar vienādu bezgalības ātrumu.
šī vienādā bezgalības ātruma atrašanas konstante tiek dēvēta par harmoniju, kas izpaužas kā divu indivīdu sadarbība, līdzīgi diviem zobratiem bez traucējumiem saķeroties pareizajos caurumiņos pareizajā laika intervālā. tādējādi rodas sajūta, ka pārvietošanās ātrums, relatīvā* laika plaknē attīstoties attiecībām, palielinās un viņi tuvojas bezgalībai.
*bezgalībā laiks nepastāv, bet indivīds saglabā salīdzinošo pārmaiņu esamības ilūziju. |
|
|
