ieraudzīju citam journalam savu [bijušo] jūzerbildi, nobijos un pēkšņi radušās sajūtas sāka grauzt, kost un skrāpēties. pirmā doma bija, ka neatceros [cik neveikli!], kad esmu tur sevi ierakstījusi. nez kāpēc uztraucos par to, cik nelāgi kaitinoša bija tā journala krāsu palete, par to, cik neiederīga mana pollya jūtas ar starp tām bārbijām un silikona trofejām ar sastingušiem, nedzīviem smīniem. roka pastiepās pēc šķērītēm, lai izgrieztu poor pj no tā journala.

pēdējā laikā pārāk bieži pieķeros lietām, bet pārāk viegli aizmirstu cilvēkus, pārdzīvojumus un iegūtās mācības. acīmredzot paniski baidos no zaudējumiem, tikai to izrādot pret sīkumiem: attēliem internetā, šokolādes konfektēm un savas taisnības meklēšanā sīkā strīdā ar brāli.

bet lai nu paliek - tā jau būtu tikai vēlviena publiska atzīšanās.
Merry Christmas for everyone!

aizdomājos par draudzību. ideas* vēl attīstības procesā, tikai vēlējos pateikties within  par atklātību, kas draudzībā ir reizē konstanti nepieciešama un tajā pašā laikā daudzu cilvēku savstarpējām attiecībām pieliek no visa spēka mestu sniegapiku kā punktu. šajā gadījumā ir atrasts tas vidusceļš, kurā man ir iespēja uzzināt, kas notiek, un censties kaut ko izmainīt.

alright, šīs jau bija tikai sos signāls 24/Dec vakarā. snieg Ziemassvētku sniegs, tāds, kāds tikai reizi gada periodikā, viegli nolaižas un nejūtami pieskaras sejām, mēteļu apkaklēm, krūmiem un automašīnu priekšējiem stikliem. šķiet, tas rodas tikai pāris metru augstumā, it kā parādītos vienīgi zem ielu spuldžu, logos izliktu svecīšu un starmešu neatlaidīgajiem skatieniem un to iespaidā.

eglītes sasnigušas klusē, priedes viegli šalko sniegputeņa bezvējā, sniegs gurkst zem zābaku papēžiem un gandrīz sajūtami kutina ceļgalus. pavisam citāds miers pārņem, līdzigi kā skatoties bērnus rotaļās un vecvecāku acīs satikšanās prieku.
šovakar mežā ir skaisti, aizbrauciet jūs arī!