eu, kādēl manā darugu lentē nerādās tavi puksti un es šo pamanu tikai tagad. pavisam nejauši te ieklejojot? nē, pret mani te ir kāda jauka sazvērestība!

monta,
mana versija (un daudzu citu versija) arī varētu būt par to daudzšķautnainību un atdevību tik daudzām lietām.. bet (kā vienmēr ;) gribas to visu paspiest tādā simboliskas nozīmes astē. kādēl tieši sešas? kādēļ tieši šķēres ? un cigarete ? kādēl tāda prioritāte ? un kādēl pulkstenis tikai uz vienas rokas? un kādēl tieši uz tās, kurā šķēres? utt.. varētu bezgalīgi daudz
visādi tādi sīkumi (iespējams - pilnīgi nevajadzīgi) piesaista manu uzmanību
un, iespējams, neviens par to nav domājis.
sanāk pretruna - iedarbīgs ir tikai kopums, taču gribas zināt katru detaļu

man gribas par to izstādi kopumā pateikt tā: jutekliski bez gala. un fokusu smalkums. uzrok pat dažai labai sejai kārtu pa kārtai - kas maigs un kas skarbs. mhm.

(Reply to this) (Thread)

Mākslas augstākais uzdevums, manuprāt, arī ir radīt šo divpusējo saiti starp Radītāju un Skatītāju, ko izsaka divas darbības: spēja uztvert un vēlme izprast, tādējādi izveidojot dialogu, kas jau ir saruna, viena no svarīgākajām cilvēka pazīmēm.

Ar Mākslu ir tā: vajag tik daudz, daudz vairāk, līdz saproti, ka tas jau ir par daudz. Bet to vajag!, nu gluži tāpat kā sajust sevi dzīvu.

(Reply to this) (Parent)