![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) lullibi, |
16. Maijs 2007|18:22 |
mana versija:
visas Philippe'a Halsman'a fotogrāfijā attēlotās lietas parāda Jean'a radošās darbības plašo intervālu (viņš bijis dzejnieks, rakstnieks, komponists, libretists, kinoscenāriju autors, režisors, grafiķis, dizaineris un mīlnieks) un pastāsta, cik svarīgi Cocteau ir paspēt visu, kas viņa dzīvei tuvs un mīļš. nosvērt un iepakot brīnumu bez tā taureņspārnu sadrupināšanas, you know.
un filmiņa patika, stendi, četri stāvi un apgaismojums,
bet par preparēšanas stiklu, anatoma cimdiņiem un izpētes-apskates objektu biezos vākos gan varu nebeidzami priecāties, lai gan pirmās minūtes likās pretrunīgas, neierasti sterilas un aukstas. pāršķirot lappuses, katra nākamā fotogrāfija tikai vairoja manu pārliecību, ka fotoaparāta actiņā jāskatās tikai tad, ja jūti, ka spēsi Radīt spēka izpausmi statiskā sistēmā, Pilnveidot dzīvi un nākošām paaudzēm parādīt ne vien pases portretfotō bezpersoniskumu, bet modeļa unikālo smaidu, pirkstu kustību palēcienā un acumirkli, kas tik koncentrēts, ka spētu par sakrālu padarīt arī visikdienišķāko žestu. patiesums spraucas ārā kā asni cur asfaltu. nevajag vēlēties kļūt īpašam, bet gan prast notvert īpašo, kas paslēpies visierastākajā, tikai jābūt pašam ar sevi tā, lai modelis nejūtas preparēts, pār-svarīgumā sastindzināts un ārēji skaistā etalonos iestīvināts.
fotogrāfija var būt mūžība, turklāt krietni vien parocīgāka par rokas mākslu:
pirmkārt, reproducēšana,
otrkārt, mirkļa maģija,
treškārt, eksperiments. |
|
