d

Nogulēju divas stundas vairāk nekā vajadzīgs, ceru, ka varēšu piespiest sevi iet vēlāk gulēt, vispār, viss, ko es pēdējā laikā gribu ir gulēt un dzert ūdeni un varbūt kaut ko palasīt. Un gulēt. Gulēt. Šorīt pirmais, ko izdarīju kad piespiedu mosties sevi bija - uzvilku kaut ko siltu, principā pirmo, ko atradu atverot vaļā drēbju skapi, izskatījos laikam pēc kāda 90 gadu puisieša vai mūsdienu zemtuneļa mītošā mākslinieka aka bezpajumtnieka, paņēmu karti un kompasu un devos uz tāltālo veikalu pāri ielai. Man jau 5 reizi šogad jautāja kur kaut kas šeit atrodas (tas ir daudz, salīdzinot ar draugu rezultātiem), šoreiz vai šeit ir kāda kafejnīca, ieteicu pilsētā labāko, man novēlēja jauku dienu un es jutos kā paveikusi kaut ko Mātes Terēzes cienīgu, nopirku kviešu galetes jo tā izlēma mana bezapziņa sapnī, (atnācu mājās un nesapratu vai no tā vispār var paēst un where is my mind) un te detaļas, detaļas, blahblah, bet tas nav pašlaik tik būtiski kā tas, ka es biju aizmirsusi, ka reālajā pasaulē ir cilvēki un ka viņi visi nav briesmoņi. Es esmu pārsteigta

bieži vien, kad es te vēlos kaut ko ierakstīt man uzmācas tāda dubulta deja vu sajūta, ka es to jau esmu rakstījusi, vai nu iztēle vienkārši spēlējas vai arī es savās domas par daudz atkārtojos, vai arī tiešām esmu jau rakstījusi to, ko vēl neesmu uzrakstījusi

slits piens garšo pēc šausmām un pēc bērnības, bet bērnībā visticamāk, ka nebija šausmas, bērnībā es pat neatceros pienu, bet vienu gan es zinu, siltu pienu es vairs nedzeršu.

mācīšanās skolā ir drūma, jo viss ir kā iemīdītas takas un skolotāji skatās, kā tās takas ejam un vērtē gājienus, būtu jauki, ja es beidzot skatītos kur eju, jo ja tā taka ir mācības, tas, ko viņi prasa, tas, ko apgūst skolā, tad es pa taku eju lasot un darot to, ko nudien nevienam nevajag, bet man vajag, jo interesanti. arī skola ir interesanti, bet drūmi, jo takas, takas. jūtos kā robots, viņi grib mūs vest uz to vienu salu, bet es gribu uz to vienu citu salu, kaut kad, īstajā mirklī man ir jāmaina virziens pavisam, bet ja nu tā būs nepareizā sala, kur nonākšu

izrēķināju, ka ja katru dienu izlasīšu un sapratīšu, ko izlasīju un iemācīšos 20 lpp, tad nokārtošu eksāmenu. mēnesis laika. izvēlējos kārtot eksāmenu, kurā zināšanas visvājākās, bet nav jau neispējams nekas, pietam, kā saka, šī nav jau nekāda raķešu zinātne
cik motivējoši. not

lai atpūtinātu smadzenes iegāju vannā ar mūziku un smaržīgumu, kad atnācu atpakaļ, tur, kur sēdēju tagad spīd saule, spoži, tā ir vienīgā vieta, kur iespīd saules stars visā dzīvoklī. ''tad jau kaut ko pareizi daru'' sajūta
tas jau nekas, ka pēc fizikas likumiem un dabas likumiem viss ir tā, es tāpat jūtos dievišķa šobrīd, kā zīme no dieva, pasēdēšu 3 minūtes saulē un ķeršos klāt darbiem un negulēta nakts priekšā, kaut kā dienā ar 24 stundām vien ir par maz, ziniet