Nogulēju divas stundas vairāk nekā vajadzīgs, ceru, ka varēšu piespiest sevi iet vēlāk gulēt, vispār, viss, ko es pēdējā laikā gribu ir gulēt un dzert ūdeni un varbūt kaut ko palasīt. Un gulēt. Gulēt. Šorīt pirmais, ko izdarīju kad piespiedu mosties sevi bija - uzvilku kaut ko siltu, principā pirmo, ko atradu atverot vaļā drēbju skapi, izskatījos laikam pēc kāda 90 gadu puisieša vai mūsdienu zemtuneļa mītošā mākslinieka aka bezpajumtnieka, paņēmu karti un kompasu un devos uz tāltālo veikalu pāri ielai. Man jau 5 reizi šogad jautāja kur kaut kas šeit atrodas (tas ir daudz, salīdzinot ar draugu rezultātiem), šoreiz vai šeit ir kāda kafejnīca, ieteicu pilsētā labāko, man novēlēja jauku dienu un es jutos kā paveikusi kaut ko Mātes Terēzes cienīgu, nopirku kviešu galetes jo tā izlēma mana bezapziņa sapnī, (atnācu mājās un nesapratu vai no tā vispār var paēst un where is my mind) un te detaļas, detaļas, blahblah, bet tas nav pašlaik tik būtiski kā tas, ka es biju aizmirsusi, ka reālajā pasaulē ir cilvēki un ka viņi visi nav briesmoņi. Es esmu pārsteigta