d

Nu, labi, jāatzīst no klasikas (gan latviešu, gan nelatviešu) es ļoti maz esmu lasījusi, varētu sākt no piecdesmitajiem uz augšu - man ļoti patika Regīnas Ezeras Zemdegas (pieļauju, ka arī citas viņas grāmatas ir jaukas), no trimdas Ilze Šķipsna un Guntis Zariņš (par Šķipsnas "aiz septītā tlta" savulaik biju stāvā sajūsmā). No jaunākā - Inga Ābele (man vislabāk ir paticis "Uguns nemodina", „Paisums" un tie stāsti, kuriem tagad neatceros nosaukumu, ā, "Sniega laika piezīmes" laikam, Gundega Repše ( "Sarkans", Īkstīte"), Nora Ikstena "Dzīves svinēšana", Ilze Jansone „Insomnia“, pavisam, pavisam no jaunākā man ļoti ir patikuši Zebra "Koka nama ļaudis" un Joņeva "jelgava 94".
Tas tā ļoti subjektīvi, man, protams, no latviešiem patīk vēl ļoti daudzkas. bet saprotu arī, ka runa bija tikai par prozu, ja?

Savukārt, ja gribas kaut ko jestru, var lasīt, piemēram, Gunta Bereļa "Ugunīgi vērši ar zelta ragiem", vēl bija viena tikpat brīnišķīga grāmata, par ko biju milzumlielā sajūsmā, Arvis Kolmanis "Žūpa amors jeb mirušais Dievs", ja nemaldos - man vienkārši pēdējā laikā tieši šāda tipa grāmatas ir ļoti mīļas, ļoti vienkāršojot, -laba literatūra, kas nenogruzij lasītāju.