d


Darbību likumi.

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Nogriezu matus. Uz pusi īsākus, līdz pleciem, jūtos labāk. Tas gan nemaina to, cik pazudusi es jūtos. Nav jau tā, ka es naivi ticēju, ka kaut kāda gaisma uzausīs. Es gribu kādu, kas mani samīļotu un tādu, no kā man nebūtu nēerti un nenāktu prātā domas, ''tā nav pareizi, es nejūtu to pašu, ko tu'' un, ka es viņu izmantoju, lai remdētu savu izsalkumu pēc mīlestības. Negribu dzīvot melos, negribu sevi mānīt. Nevēlos arī citus mānīt. Ja jau pie tā tagad esmu, tad jāatzīst, ka esmu diezgan viena. Ir blakus mans salauztais gars, bet pat tas ar mani nevienojas, it kā tikai blakus miesai staigā. Tā kā Ziedoņa epifānijā. Viņš saprata, laikam.
Man bail no tā, ka man nevajag cilvēkus un, ka tie mani nesaprot. Man bail, ka tā ir taisnība.
Vai tas tāpēc, ka manas verbālās spējas būtu vājas? It kā nē, nav nemaz tik slikti. Varbūt tie domu mutuļi ir neuztverami? Es neprotu savādāk. Es tāda esmu. Tā es domāju un tā es runāju. Vai tiešām būs jāvar savādāk un jāpārveido sevi? Arī tad nelaimīga būšu. Es būšu nodevusi savu esmi, ja tēlošu. Kur lai es lieku savu iekšējo pasauli, kāpēc man asinīs ir vajadzība pēc cilvēkiem? Kas mani sapratīs un kā es kļuvu nesaprotama

Ir it kā tik daudz notikumu, nevēlamu, vēlamu, nezinu kādu, vienkārši notikumi, bet es neko nesaprotu. Kā man jājūtas? Kas man jādara? Vai šādi jābūt?

Kā lai sadzīvo ar pasauli?

Current Mood:
indescribable
* * *

Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry

* * *
[User Picture]
On October 29th, 2013, 10:28 am, [info]apzinjaspluusma commented:
Mhh, man ir apmēram tāda sajūta, it kā es būtu izmesta aiz borta, (uz kuģa ir pasaulīgais un cilvēcīgais), vai arī neprāta vai tumsas, vai riebuma un nelabuma vadīta izlekusi pati un tagad muļķīgi vai nemuļķīgi, nezinātu vai es gribu atpakaļ, un, ja jā, tad kā tikt un kā izskaidroties par rīcību, un kā dzīvot uz kuģa, un varbūt peldēt uz netālo laiviņu un ļauties viļņiem un doties nezināmajā un tā dzīvot? Ilgi gan neizdotos, šķiet, ka sabiedrība šajā ainā būtu ēdiens un bez tā ilgi cilvēks (es) nevar izdzīvot. un kāpēc. Bet uz tā kuģa ir vientuļi un arī vientulībā ir. Vienatnē nav, bet tā nav ilga. Uz kuģa es jūtos kā zombijs, cik nu es varu iedomāties kā tādam būt, kam, lai pārtiktu vajag cilvēku domas un idejas, un saprātu, bet pārsvarā viss, ko es dabūju ir jau garšots un garlaicīgs, un pelnu un pelējuma garšu, retumis ir kaut kas labāks. Meklēt reto tādējādi pastāvot?

Un kā nejusties vienam? Tā tīri pie apziņas esot, atzīstoties sev, ka neesi viens, nevis novēršot prātu uz lietām un ap tām, aizliekot vientulību maliņā. Tā, ka neesi viens sevī, nevis neesi viens, jo blakus kāds ir.

Visa šī vietā es varēju arī vienkārši pajautāt piemērus iz bezgalībā ietvertā. Tad nu tā - atgādini man, methodrone! Es laikam aizmirsu kā dzīvot

* * *

Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry