d

Mhh, man ir apmēram tāda sajūta, it kā es būtu izmesta aiz borta, (uz kuģa ir pasaulīgais un cilvēcīgais), vai arī neprāta vai tumsas, vai riebuma un nelabuma vadīta izlekusi pati un tagad muļķīgi vai nemuļķīgi, nezinātu vai es gribu atpakaļ, un, ja jā, tad kā tikt un kā izskaidroties par rīcību, un kā dzīvot uz kuģa, un varbūt peldēt uz netālo laiviņu un ļauties viļņiem un doties nezināmajā un tā dzīvot? Ilgi gan neizdotos, šķiet, ka sabiedrība šajā ainā būtu ēdiens un bez tā ilgi cilvēks (es) nevar izdzīvot. un kāpēc. Bet uz tā kuģa ir vientuļi un arī vientulībā ir. Vienatnē nav, bet tā nav ilga. Uz kuģa es jūtos kā zombijs, cik nu es varu iedomāties kā tādam būt, kam, lai pārtiktu vajag cilvēku domas un idejas, un saprātu, bet pārsvarā viss, ko es dabūju ir jau garšots un garlaicīgs, un pelnu un pelējuma garšu, retumis ir kaut kas labāks. Meklēt reto tādējādi pastāvot?

Un kā nejusties vienam? Tā tīri pie apziņas esot, atzīstoties sev, ka neesi viens, nevis novēršot prātu uz lietām un ap tām, aizliekot vientulību maliņā. Tā, ka neesi viens sevī, nevis neesi viens, jo blakus kāds ir.

Visa šī vietā es varēju arī vienkārši pajautāt piemērus iz bezgalībā ietvertā. Tad nu tā - atgādini man, methodrone! Es laikam aizmirsu kā dzīvot