***
Neko šodien,
Visu rīt
Ko vēl lai svarīgu
Es dotu citām rokām
Padarīt
Nekad par sevi
Vienmēr par citu
Noraudāt par darbu
Labi nedarītu
Ir ūdens rāms kā beigta seja
Mūs meklē Tas, kam svarīgs
Kalns, ne leja
Šo dzejoli es uzrakstīju pirms gada, 6. novembrī. Tajā bija iekļauta visa mana tābrīža bezizeja, kurā mani bija iegrūdusi mana atkarība. Tas, kas "mūs meklē" šajā gadījumā ir Dievs, un šīs dienas acīm samanu tiltu ar Mozus grāmatu un tajā aprakstīto Ievas un Ādama grēkā krišanu. Jau ilgi pirms tā novembra vakara es zināju un jutu, ka Dievs mani meklē. Bet es biju "kails" un slēpos, tāpat, kā rakstvietā. Un tad Viņš atnāca pēc manis.
Pirms gada, nu jau dienu vēlāk, es dzēru Valmieras autoostā ar kaut kādiem džekiem, no kuriem viens man piesitās par biedru. Mēs gājām uz netālo Rimīti vēl pēc viskija (es vēl šodien brīnos, kā pēc šī mana pēdējā plosta vēl bija palikusi nauda) un beigu beigās atradām kaut kādu hosteli, kurā visu iegādāto piebeigt.
Katru minūti un stundu no tā un vēl nākamā vakara, kurā jau dzērām Cēsīs, es sapratu un zināju, ka šīs ir beigas, tā ir mana pēdējā dzeršana.
Šovakar es esmu mana drauga pasākumā, kurā viņš stāstīs par savu grāmatu. Man ir darbs, kurš man patīk un kurā es tieku novērtēts. Man ir draudzene, kura mani atbalstīja, kad man bija smagi un priecājās par manām veiksmēm. Un viņa dara to vēl arvien. Bet pats galvenais - es esmu skaidrā. Un tikai tādēļ, ka Viņš mani meklēja. Un atrada gatavu sev sekot,kaut tobrīd biju nokritis tik dziļi, kā vēl nekad savā dzīvē.