Vakar Liepājā man bija autorvakars. Ja neskaita divas grāmatas atklāšanas, tad laikam pirmais(?).
Bija daudz cilvēku. Lasījumus papildināja mūziķi no grupas, kuras nosaukums šajā portālā izklausītos neveikli.
Viens no viņiem ar sirmot sākušu bārdu izmantoja vārdu salikumus "Osokins pie klaķenēm" un "šito mēs spēlējām
vienā halcenē".
Pasākumam tuvojoties beigām, atļāvos mazu NLP. Un tiešām nostrādāja - gaiss bija elektrizēts, ja es būtu gribējis,
manā varā būtu likt - pirmajām rindām jau nu noteikti - mesties kailām un sākt orģijas. Vai kā Meņšikovam filmā
"Sibīrijas bārddzinis" - stāvēt kā dzērvēm ar vienu kāju piepaceltu ceļgalā un ik pa brīdim skaļi saucot, kā jau nu
dzērves sauc. Vai kliedz?
Bet pēc tam viss kļuva pļorkans un lēts. Jaunekļi no grupas "NĒ" uzaicināja piedalīties viņu koncertā, kurš bija
vakara turpinājumā, nolasot vienu dzejoli viņu dziesmas laikā. Es sākotnēji piekritu, bet tad aizgāju uz Foņķ.
apēst diezgan negaršīgu burgeri, salasījos interviju ar Uļicku Rīgas L. un tapu pavisam sērs.
Atgriezos un paziņoju mūziķiem, ka man vairs nav bateriju un ka došos gulēt. Viņi bija saprotoši.
Promejot redzēju, kā vecs vīrs krita uz nerviem Foņķ. ēdienu piegādes šoferim, saucot viņam: "Lielais! Lielais!
Uzsauc man kafiju!" Šoferis, spiežot činčiku pret terases sētu, teica: "Nebūs nekādas kafijas, aizmirsti."
Bet es vēl arvien redzu tās pirmās rindas. Sevišķi tieši pirmās.
Un tā nav vara, kas mani sajūsmina - tā ir mistērija, noslēpums. Vārds strādā. Ne tikai kā kāds tur abpusgriezīgs
asmenis my ass.
Bija daudz cilvēku. Lasījumus papildināja mūziķi no grupas, kuras nosaukums šajā portālā izklausītos neveikli.
Viens no viņiem ar sirmot sākušu bārdu izmantoja vārdu salikumus "Osokins pie klaķenēm" un "šito mēs spēlējām
vienā halcenē".
Pasākumam tuvojoties beigām, atļāvos mazu NLP. Un tiešām nostrādāja - gaiss bija elektrizēts, ja es būtu gribējis,
manā varā būtu likt - pirmajām rindām jau nu noteikti - mesties kailām un sākt orģijas. Vai kā Meņšikovam filmā
"Sibīrijas bārddzinis" - stāvēt kā dzērvēm ar vienu kāju piepaceltu ceļgalā un ik pa brīdim skaļi saucot, kā jau nu
dzērves sauc. Vai kliedz?
Bet pēc tam viss kļuva pļorkans un lēts. Jaunekļi no grupas "NĒ" uzaicināja piedalīties viņu koncertā, kurš bija
vakara turpinājumā, nolasot vienu dzejoli viņu dziesmas laikā. Es sākotnēji piekritu, bet tad aizgāju uz Foņķ.
apēst diezgan negaršīgu burgeri, salasījos interviju ar Uļicku Rīgas L. un tapu pavisam sērs.
Atgriezos un paziņoju mūziķiem, ka man vairs nav bateriju un ka došos gulēt. Viņi bija saprotoši.
Promejot redzēju, kā vecs vīrs krita uz nerviem Foņķ. ēdienu piegādes šoferim, saucot viņam: "Lielais! Lielais!
Uzsauc man kafiju!" Šoferis, spiežot činčiku pret terases sētu, teica: "Nebūs nekādas kafijas, aizmirsti."
Bet es vēl arvien redzu tās pirmās rindas. Sevišķi tieši pirmās.
Un tā nav vara, kas mani sajūsmina - tā ir mistērija, noslēpums. Vārds strādā. Ne tikai kā kāds tur abpusgriezīgs
asmenis my ass.