I
Atstāj lecamauklu plauktā,
to tev nevajadzēs.
Tur, kur mēs dosimies,
zāle ir melna.
Tas nav nekas briesmīgs -
drīzāk, nepietiekama fotosintēze,
vai arī viss, kam lemts izdīgt,
tūdaļ sapūst.
Iespējams, pie vainas ir kupols,
kurš uzlikts debesīm.
Ne visus tas kaitina,
bet daži mani draugi šai sakarā
ir kļuvuši pagalam nerunīgi.
II
Lec tumsas sirdī.
Tas nenozīmē, ka tevi sacirtīs slazds.
Tās būs maigas mokas,
samtaina agonija pirms brīža, kad jau pilnībā
būsi aizmirsis, ka tev ir dvēsele.
III
Pannā gruzd zaļumi.
Kāds aizmirsis pievienot pārējo.
Es ieskatos istabās, kurās varētu atrasties
māsa vai tēvs, bet
tās ir tukšas.
IV
Tā nebūs ekskursija, kurā mūs
izlaidīs ārā pačurāt.
Tas nebūs kora mēģinājums,
kurā mēs varēsim atveldzēties ar ūdeni.
Tā nebūs slimnīca, kurā anestēzija
atvieglos neciešamas sāpes.
Tas nebūs koncerts, kurā instrumentu saskaņa
radīs baudījumu ausīm un prātam.
V
Tas būs smags ceļš.
Ceļš pie sevis, kurš gaida pie milzīga koka galda,
kura vidū tukšs metāla šķīvis.
Tas ir ceļš pie sevis, kurš buldurē nespēkā,
runā nejēdzības, un tomēr
tu viņu mīli, sakot:
"Uzvelc šo džemperi,
varbūt tas grauzīs un karsēs,
bet es ļoti negribu,
lai tu nomirsti."
