 | |
|
Vakar es pamodos no tā, ka S. stāvēja blakus gultā - galvā uzmaucis spilvenu kā savdabīgu ķiveri, ap pleciem aplicis segu. Viņš plēsa "Dienas" TV programmu, kas bija iedota līdzi "Saldus zemei" un skaitīja mantru: "Mēs nokavējām autobusu, mēs nekur netiksim. Mēs nokavējām autobusu, mēs nekur netiksim." Varbūt tas bija skaistākais šīsvasaras notikums. |
|
| |||
|
Šodien ar kolēģi Z. parunājām par būtisko. Viņa bija 'svaigi' atgriezusies no Valmieras festivāla, es atkal no Mazirbes. Līdz ar to bija klātesošs zināms sagumums. Un jā, tātad...Aizrunājāmies par to, ka ticība ir "ticības tirgus", bet filozofija - "uzticēšanās tirgus". Ka tu principā izvēlies, kuram domātājam uzticēties. Kuru bildīti piespraust pie savas žaketes atloka. Nu, vai blūzes. Bet ticība - tāds pats tirgus, kurā izliktas visādas figūriņas. Te - vingrotājs, te - Ganešs, te - lidojošais spageti mākonis.
|
|||
| |
|
Jā, un kā jau te jūzere glamour pieminēja, kāzas. Mani ieaicināja par vadītāju. Šovakar jābrauc "skatīties vietas". Atrakcijām, fotomirkļiem, piestāšanās brīžiem. Man tas altruisms kā "vēl pēdējais šotiņš" bārā - ne vienmēr vajadzīgs. Šī laikam būs tā nevajadzīgā reize. "Kāpēc tā?", es dzirdu jūs satraukti jautājam, citam caur citu. Tāpēc, ka man kāzas - tad, ja tās nav tuvu draugu kāzas - šķiet ij intīmas, ij apzīmogotas ar "neizbēgamo tradīciju" zīmi. Un tas tav tikai par koka karotēm, šķīvjiem, cirvjiem un līku, rešņu burkānu. Tas ir arī emocionālā līmenī. Tās sajūtas ir jau nokomplektētas, atliek tikai paņemt. Vai tu gribi vai ne. Tātad, man ir sajūta, ka šis intimitātes līmenis ir teju tik dziļš, itin kā mani būtu aicinājuši nevis vadīt kāzas, bet izmazgāt viņiem zeķes. Vai, nedod dievs, truseļus. BET Gan jau tā atkal būs jauna pieredze un visi būs laimīgi un tomēr ielies sev to "pēdējo šotiņu". Un ne jau tikai sev vien. P.S. Ja zināt kādu jautru kāzu atrakciju, uzrakstiet, lūdzu komentāru. Gūglēt šo tēmu man neceļas, es jūtu, ka tādā gadījumā varu ātri nokļūt pie "interneta beigām". |
|