Vairākas · dienas

Tā visa rezultātā gribas sēdēt ar draudziņiem (R., S., Si., L., U., I., K.) (VAJ NE, tā kā atmiņu kladēs - mana simpātija ir M. K. vai arī "Tu nepazīsti") pie dzimtās Taurupes skolas dīķa un lēni (LĒNI, es saku) sūkt tādu kādu baltvīnu un runāt par dzīvi (tikai neko skumju). Bet vai to mums kāds dos? Ja vispār dos, tad tikai pēc gana ilgām darba stundām un visādiem citādiem pilnīgi liekiem ikdienas apstākļiem.

Vēl pie visa tam fonā varētu skanēt šis: http://www.ubu.com/sound/obscure_09.html

Dakanaļi šitā pasaule, nu ko var ņemties ar tiem radio un akallakalalal akalallka bļed tiešām pasaulsgals nāk virsū >X(

Tā jau ir, kā kašadura teica, ka tas bakalaurs tāda kā siena, kuru tu noliec priekšā visam, kas notiek apkārt, un, tad kad tas ir pabeigts un tā siena pazūd, jāatsāk dzīvot ar visu to, kas ir apkārt, priekšā un iekšā. Nav jau nekāds depresjõn, bet tomēr, bezmaz kāds tāds pēcdzemdību sindroms, fantomsāpes (fantomdomas), nesapratne par to, vai vēl jāuztraucās un jānervozē vai arī var atlaist, bet atlaist nevar, jo 1)jāstrādā 2)nav naudas.