apjukuma · sajukuma · piezīmes

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Par ko lai balso?
Dzīvojot ārpus LV arvien mazāk un mazāk spēju izsekot līdzi LV politiskajam dīķim.
Uz katrām vēlēšanām kā sēnes izaug jaunas partijas, gandrīz nevienu no biedriem nezinu. Mēģināju lasīt programmas - nē, paldies, let's cut the crap. Sāku pētīt partiju biedru aprakstus, kur jānorāda skaidras un bezskaidras naudas uzkrājumi virs 700 EUR. Lielākā daļa deklarējuši, ka nekādu uzkrājumu nav. Nu kā tā var būt? Un kā mūsdienās notiek skaidras naudas uzkrājumi - mājās zeķē/saldētavā???
Man tomēr gribētos, lai nākamie valsts pārvaldītaji būtu tādi, kas savas dzīves laikā būtu spējuši uzkrāt vairāk par 700 EUR.
* * *
Gandrīz kā Rīgā
Vienā vilciena vagonā ož pēc urīna, nākamajā pēc alko.
* * *
Baltijas ceļš
1989. gada 23. augustā man bija seši gadi un mēs ar vecākiem baltā žigulī braucām uz Lietuvas robežu, lai pievienotos ķēdei. Brālis bija pavisam sīks un mamma palika viņu auklējam žiguļa aizmugurējā sēdeklī. Es ar tēvu kaut kur gāju staigāt, atceros milzīgus cilvēku pūļus un tēva bikšu kabatu manā acu augstumā. Tad kādā brīdī bikšu kabata kaut kur pazuda un es paliku viena pati pūļa vidū. Savās sešgadnieces atmiņās es kaut kur raudādama, kliegdama skrēju, līdz kaimiņiene no apakšējā stāva mani pārtvēra un mistiskā veidā nogādāja atpakaļ uz balto žiguli pie mammas. Tēvs pārradās pēc kādas pusstundas krietni pārskaities, kamēr es slaucīju asaras un slēpos mammas azotē.
Tāds, lūk, bija mans Baltijas ceļš.
* * *
Šodien birojā uzzinājām, ka:
1) man tiek piešķirts darba līgums uz nenoteiktu laiku (kas NL un krīzes kontekstā interpretējama kā prieka vēsts, jo šāds līgums darbiniekam
paredz ļoti izdevīgus nosacījumus attiecībā uz eventuālo atlaišanu tuvā vai tālā nākotnē),
kā arī, ka
2) divu citu darbinieku līgumi netiek pagarināti.
Nezinu, kā man ar tiem diviem nabadziņiem tagad apieties, būšu kā dadzis acī.
* * *
Gandrīz katru reizi, kad riteni novietnē parkojot kaut ko notizlojos, būs kāds, kas piedāvās palīdzēt. Es neteiktu, ka vietējie būtu izteikti džentelmeņi, taču šeit darbojas tāds vārdos neizteikts savstarpējās izpalīdzēšanas pakts. Nebūt vienaldzīgam, nepaiet garām.Kad reiz pakritu uz ledus, divi trīs garāmgājēi nesās klāt un taujāja, vai viss ok.
Bet tai pat laikā vientuļš pensionārs var mājās nomirt un 10 gadus (!) neviens par viņu neinteresēsies.
* * *
Brāļa kāzu sakarībā man pirmo reizi mūžā pieder izstrādājums, ko attālināti varētu nosaukt par little black dress. Cerams, radu tantes nemetīs krustus melnu kleitu ieraugot, tomēr atbilstošāk nekā kāds kruzuļots neona kliedziens, vai ne.
Drošvien tais kurpēs miršu nost jau pirms zvēresta nodošanas, bet nu labi. Vienreiz gadā var.
* * *
"Atvērtā" biroja prieciņi
Kad kādas 20 biroja žurkas sēž vienā lielā telpā, un galvenais biroja žurcis nemitīgi runā pa telefonu un histēriski smejas (histēriski pēc maniem standartiem, drošvien pilnīgi normāli japāņu gaumē). Nez kāpēc mans darbs nav tik smieklīgs.
* * *
Vienmēr ūsās nosmaidu par tiem, kas dižojas par TV neesamību mājās - it kā dators nebūtu tieši tāds pats laika sitējs un smadzeņu miglotājs.
* * *
* * *
NL ziņās nokļuvusi vēl šorīt FB publicēta nelaimīgās Malaizijas lidmašīnas fotogrāfija - uzņemta īsi pirms lidojuma ar parakstu "ja nu gadījumā pazudīs, redz, kā tā izskatījās". Zem fotogrāfijas draugu komentāri - pirmie sākot ar jokiem un laba ceļavēja vēlējumiem, vēlāk neziņa, šoks, asaras un līdzjūtības vēlējumi.
* * *
Japānis manī
Kad formālais darba laiks [un veselais saprāts] jau izbeidzies, es piecreiz pārbaudu simts failus septiņās valodās un katru reizi kaut ko aizmirstu pārbaudīt.
* * *
Pēc lietainas nakts nīderlandieši soļo uz vilcienu ar slapjiem dibeniem, jo riteņi laukā stāvējuši un noraust sēdekli pirms braukšanas ir lieka laika tērēšana :D
* * *
Vakar vilcienā man pretī sēdēja puisis, kurš lasīja Marku Tvenu angļu valodā un kā grāmatzīmi turēja Rīgas e-talonu.
Šodien - divas prišas kundzītes mājupceļā no Rijksmuseum apmeklējuma. Ar ļoti padzīvojušu Amsterdamas karti no 60. - 70. gadiem.
* * *
Ja man tagad kāds jautātu, kāda ir mana nodarbošanās, varētu arī teikt, ka esmu ugunsdzēsējs.
Tas, kura uzdevums ir apturēt visu iesaistīto personu emociju ugunsgrēkus un panikas plūdus. Uzsist uz pleca un pārliecināt, ka tas viss ir sīkums. Atrast īstos vārdus un pierādīt pretējo.
* * *
Kad savas bijušās augstskolas FB lapā ieraugu kārtējo bildi ar smaidošu Lemberga kungu, man sametas kauns par šīs pilsētas klātbūtni manā izglītības vēsturē.
* * *
Nepanesu nīderlandiešu paradumu Austrumeiropu saukt par Austrumu bloku, no tā man visas spalvas gaisā.
Bet tad kādas kolēģes epastā lasīju: "Apart from XX who is from Latvia, all other translators are located in Eastern Europe."
Neuzdrošinājos apjautāties, kur tad viņasprāt atrodas Latvija :p
* * *
Japāna, drīz atvadāmies.
Pēc neilga brīža sāksies mūsu 30 stundu brauciens mājup. Vispirms ar naktsvilcienu uz Tokio, tad uz lidostu, 12 stundu lidojums uz Londonu un beigu beigās īss pārskrējiens uz Amsterdamu.
Japāna, tu biji lieliska. Brīžiem nesaprotama.
* * *
sleepless in kyoto
Piecas dienas mans organisms mēģināja pierast pie vietējās laika zonas, bet tagad laikam padevās pavisam.
Nebūs tev gulēt, kamēr mājās vēl diena rit pilnā sparā.
Kill me softly please.
* * *
Svaigi pļautas (jebšu pašas rokām cirptas) zāles smarža un saulē žūstoši palagi.
Vēl tikai glāzi vācu baltalus un suburbijas idille gatava.
Tas tā, lai morāli nobriestu 12h lidojumam.
* * *
Galva sāka griezties, mēģinot saprast Tokio sabtransporta tīklu un štukojot pirmās dienas plānus.
Nav tev kā Rīgā viens vienīgs autobuss no lidostas, tā vietā vesels lērums sarakstu, grafiku un iespēju.
Man liekas, es drīz vien būšu Lost in Translation.
* * *

Previous · Next