Baltijas ceļš
1989. gada 23. augustā man bija seši gadi un mēs ar vecākiem baltā žigulī braucām uz Lietuvas robežu, lai pievienotos ķēdei. Brālis bija pavisam sīks un mamma palika viņu auklējam žiguļa aizmugurējā sēdeklī. Es ar tēvu kaut kur gāju staigāt, atceros milzīgus cilvēku pūļus un tēva bikšu kabatu manā acu augstumā. Tad kādā brīdī bikšu kabata kaut kur pazuda un es paliku viena pati pūļa vidū. Savās sešgadnieces atmiņās es kaut kur raudādama, kliegdama skrēju, līdz kaimiņiene no apakšējā stāva mani pārtvēra un mistiskā veidā nogādāja atpakaļ uz balto žiguli pie mammas. Tēvs pārradās pēc kādas pusstundas krietni pārskaities, kamēr es slaucīju asaras un slēpos mammas azotē.
Tāds, lūk, bija mans Baltijas ceļš.
Tāds, lūk, bija mans Baltijas ceļš.