Līdz baltām pelītēm pārstaigājusies un pārgurusi ierodos savā jaukajā miteklī Monmartrā, papļāpājusi ar istabas biedriem, izdomāju, ka nebūtu par sliktu izmantot 30 bezmaksas www minūtes. Domāts, darīts, ne jau pirmo reizi, gudra kā skudra eju pie recepcionista prasīt pēc koda, ar kuru piekļūt kādai no kastēm. Šis, vīrišķis tā ap 45, acīmredzami magrebiskas izcelsmes sāk mani prašņāt, kas es tāda, kāds istabas numurs utt. Es savā naivumā arī visu viņam izklāstu, vēl pie sevis nopriecājoties, cik neparasti laipni recepcionisti tik lielai tūristu gaļas mašīnai kā Pariž. Un tā mūsu saruna turpinās, šis vēl uzjautā, kā man patīk pilsēta, izsaka komplimentus par manu franču mēli, nu neko, pilnīgi normāli-saprotams-pļāps-par neko. Bet tad notiek tas – sniedzot man lapiņu ar uzskribelēto kodu, šamais sazvērnieciski pārliecas pār leti man tuvāk un čukst – jūs man šķietat ļoti jauka, varbūt mēs varētu šovakar satikties uz vienu kafē un parunāties??? Mans ziemeļnieciskais prāts vēl apstrādā šādu notikuma pavērsienu un seja izbrīnīti pieklājīgi smaida, kad šis sāk taisnoties, nē nē, es neko neuzspiežu, tikai tad, ja jūs esat ar mieru, man 8os beidzas maiņa, ja vēlaties varam tepat satikties. Man joprojām trūkst teksta, tik nosaku merci un pa taisno dodos pie datora.
Ir tā ap pusastoņiem un, pat atrodoties pasaules romantikas kalngalā, man nav ne mazākās vēlēšanās iet uz kaut kādu frīkainu randevū, tāpēc, lai izvairītos no jaušas/nejaušas sastapšanās ar savu jauno kavalieri, laipni piesakos savai istabas biedrenei amerikānietei parādīt ceļu uz Sacre Coeur. Lai dzīvo sieviešu solidaritāte pāri robežām, viņa ir ar mieru 2 stundas ar mani klaiņot apkārt un apmaldīties, lai maksimālu novilktu laiku līdz brīdim, kad neizbēgami atkal jāšķērso recepcija....
Tā ap 10iem esam atpakaļ istabā un es atviegloti nodomāju, ka paaaldiesdievam viss beidzies. Bet tad – ‘aplidošana a la francaise’ dublis nr.2 – atskan zvans uz istabas telefonu. Mēs izliekamies par beigtām un neko nedarām, tipa, wtf is going on!?! Ok, man ieslēdzas pilsoniskā apziņa – no sērijas, ja nu ugunsgrēks, terorisms vai vēl kaut kas...mūsdienās vairs ne par ko nevar būt drošs.. un es paceļu klausuli. Allo, allo, ierunājas vīrieša balss, jau dzirdētais nedrošais tonis un mani sākt mākt aizdomas......
- Vai es runāju ar dači?
- Mhmmm
- Bonsoār, te zvana blā-blā no recepcijas, piedodiet, ka tik vēlu, bet mēs šovakar runājām un es jums piedāvājām satikties.
- Njāā......
- Vai jūs esat ar mieru?
- Mhmmm, ehhhh, man tiešām ļoti žēl, bet es esmu patiešām ļoti nogurusi, ziniet, visu dienu uz kājām, jau gatavojos iet gulēt...
- Labi, labi, es saprotu, bet jūs man tiešām ļoti patīkat, vai mēs varētu turpināt sazināties?
- Kā jūs to domājat?
- Nu, pa telefonu, e-pastu...
- Mmmm, nee, man tā nešķiet laba doma, atvainojiet.
- Labi, labi, tas nekas, bet mēs paliekam draugi, ja ???
- Ēēēē.... ar labu nakti. Punkc
- Uz redzēšanos.
Es nolieku klausuli, Mišela tikmēr sastingusi skatās uz mani netic savām ausīm. vispārēja sajūsma par franču manierīgumu, reka piecirst arī jāmāk.... ierodas otra istabas biedrene, viņai viss tiek atstāstīts un sajūsma tik aug augumā. kur gadījies, kur ne, no kādas somas tik izvilkta spāņu vīna pudele, un par godu šim apburbuļojošam vakaram nolemjam sarīkot istabas mēroga pārtiju. Protams, ka normāli tūristi korķu viļķus līdzi nepārvadā, un hostelī, kurā alko lietošana ir aizliegta, tādu rīku arī neatrast, līdz ar to mums nekas cits neatliek, kā likt lietā iztēli un apskatīt bagāžus saturu, mēģinot sameklēt jebkuru priekšmetu, kas iespējams spētu uz dažām minūtēm pildīt korķu viļķa necilās funkcijas. Pēkšņi atmiņā uzplaiksnī kojas un pirmās vīna pudeles....ooo, sens tik sens ir tas stāsts... mūsu rīcībā ir pakaramais un šķēres. Beigu beigās ar šķērēm izdodas izurbināt lielāko daļu korķa, bet dažas galīgi neapatelīgas atliekas joprojām peld vīnā, un kāda no mums izdomā kāst vīnu caur tualetes papīru........... brīdī, kad pusgrīda no mūsu istabas jau ir aplieta ar vīnu un mēs vēderus turēdamas – pa grīdu vāļādāmies – jau smokam no smiešanās, istabā ieveļas pārējie divi rūmmeiti, Santiago no Kanādas un Klaudija no Itālijas. Viņi bez šaubām tiek iepazīstināti ar dienas stāstu, sadalām atlikušo-izkāsto vīnu un Santiago džentelmeniski piesakās mani sargāt no turpmākajiem recepcionistu piebraucieniem.
Ir tā ap pusastoņiem un, pat atrodoties pasaules romantikas kalngalā, man nav ne mazākās vēlēšanās iet uz kaut kādu frīkainu randevū, tāpēc, lai izvairītos no jaušas/nejaušas sastapšanās ar savu jauno kavalieri, laipni piesakos savai istabas biedrenei amerikānietei parādīt ceļu uz Sacre Coeur. Lai dzīvo sieviešu solidaritāte pāri robežām, viņa ir ar mieru 2 stundas ar mani klaiņot apkārt un apmaldīties, lai maksimālu novilktu laiku līdz brīdim, kad neizbēgami atkal jāšķērso recepcija....
Tā ap 10iem esam atpakaļ istabā un es atviegloti nodomāju, ka paaaldiesdievam viss beidzies. Bet tad – ‘aplidošana a la francaise’ dublis nr.2 – atskan zvans uz istabas telefonu. Mēs izliekamies par beigtām un neko nedarām, tipa, wtf is going on!?! Ok, man ieslēdzas pilsoniskā apziņa – no sērijas, ja nu ugunsgrēks, terorisms vai vēl kaut kas...mūsdienās vairs ne par ko nevar būt drošs.. un es paceļu klausuli. Allo, allo, ierunājas vīrieša balss, jau dzirdētais nedrošais tonis un mani sākt mākt aizdomas......
- Vai es runāju ar dači?
- Mhmmm
- Bonsoār, te zvana blā-blā no recepcijas, piedodiet, ka tik vēlu, bet mēs šovakar runājām un es jums piedāvājām satikties.
- Njāā......
- Vai jūs esat ar mieru?
- Mhmmm, ehhhh, man tiešām ļoti žēl, bet es esmu patiešām ļoti nogurusi, ziniet, visu dienu uz kājām, jau gatavojos iet gulēt...
- Labi, labi, es saprotu, bet jūs man tiešām ļoti patīkat, vai mēs varētu turpināt sazināties?
- Kā jūs to domājat?
- Nu, pa telefonu, e-pastu...
- Mmmm, nee, man tā nešķiet laba doma, atvainojiet.
- Labi, labi, tas nekas, bet mēs paliekam draugi, ja ???
- Ēēēē.... ar labu nakti. Punkc
- Uz redzēšanos.
Es nolieku klausuli, Mišela tikmēr sastingusi skatās uz mani netic savām ausīm. vispārēja sajūsma par franču manierīgumu, reka piecirst arī jāmāk.... ierodas otra istabas biedrene, viņai viss tiek atstāstīts un sajūsma tik aug augumā. kur gadījies, kur ne, no kādas somas tik izvilkta spāņu vīna pudele, un par godu šim apburbuļojošam vakaram nolemjam sarīkot istabas mēroga pārtiju. Protams, ka normāli tūristi korķu viļķus līdzi nepārvadā, un hostelī, kurā alko lietošana ir aizliegta, tādu rīku arī neatrast, līdz ar to mums nekas cits neatliek, kā likt lietā iztēli un apskatīt bagāžus saturu, mēģinot sameklēt jebkuru priekšmetu, kas iespējams spētu uz dažām minūtēm pildīt korķu viļķa necilās funkcijas. Pēkšņi atmiņā uzplaiksnī kojas un pirmās vīna pudeles....ooo, sens tik sens ir tas stāsts... mūsu rīcībā ir pakaramais un šķēres. Beigu beigās ar šķērēm izdodas izurbināt lielāko daļu korķa, bet dažas galīgi neapatelīgas atliekas joprojām peld vīnā, un kāda no mums izdomā kāst vīnu caur tualetes papīru........... brīdī, kad pusgrīda no mūsu istabas jau ir aplieta ar vīnu un mēs vēderus turēdamas – pa grīdu vāļādāmies – jau smokam no smiešanās, istabā ieveļas pārējie divi rūmmeiti, Santiago no Kanādas un Klaudija no Itālijas. Viņi bez šaubām tiek iepazīstināti ar dienas stāstu, sadalām atlikušo-izkāsto vīnu un Santiago džentelmeniski piesakās mani sargāt no turpmākajiem recepcionistu piebraucieniem.
Skan: |
Air |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}