Sākumā, kad vēl soļoju/skrēju un uzpirku sevi ar domu, ka vienmēr jau var soļot, es pieķēru sevi, ka 'nogurums' ieslēdzās vienos un tajos pašos maršruta punktos. Kaut kādi apziņas savienojumi 'tas līkais bērzs nozīmē, ka esmu piekususi'. Ja tam var tikt pāri, pierunāt sevi uz vēl kādiem 200 metriem, tad bieži tā noguruma sajūta pāriet. Ja nepāriet, nav arī ko sevi mocīt :D