apjukuma · sajukuma · piezīmes

Nīderlande ir viena no valstīm, kur eitanāzija ir pieejama, bet arī šeit tās piešķiršana ir visai sarežģīts process ar ētikas un juridisko aspektu mudžekļiem.
Piemēram, eitanāzija demences gadījumos vai gados jauniem pacentiem.
Mentālu slimību gadījumā slidenais faktors ir pacienta piekrišana eitanāzijas izpildīšanas brīdī. Tad nu, lūk, tev ir demences diagnoze, kas nozīmē, ka lēnā garā tu pazaudē savu veselo saprātu. Vēl pie pilnas saprašanas esot, tu paziņo, ka vairs nevēlies dzīvot, kad tava apziņa ir tiktāl aptumšojusies, ka vairs neuztver realitāti. Bet, kad tā stunda sit un tavs jumtiņš ir aizbraucis, ārstam, turot rokās nāves devu, ir pienākums tev pajautāt, vai tu saproti, kas tagad notiks, un vai tu vēlies mirt. Ko jumtiņš atbildēs? Visdrīzāk ne to, ko pacients būtu gribējis, vēl pie saprašanas esot. Un tad, ja ārsts izlemj tev palīdzēt nomirt, viņš kļūst par slepkavu.

Psihiska rakstura slimības un jēdziens par 'neizturamām, neārstējamām ciešanām' ir pamatīgs paradokss. Ir gandrīz neiespējami objektīvi izvērtēt, ko ciešanas šajā kontekstā vispār nozīmē un kurā brīdī tās patiešām var tikt definētas kā neizturamas.

Vari arī eitanāzija klīniskas depresijas gadījumā. Gados jauniem pacientiem eitanāziju piešķir ļoti reti, un daudzi no viņiem mēģina izdarīt pašnāvību, kas reizēm ir veiksmīgi, bet reizēm beidzas ar saindēšanos, orgānu mazspēju, sakropļojumiem un citiem rezultātiem, kas viņu dzīvi padara vēl smagāku.
Tādas, lūk, pārdomas miglainā dienā.