Jā, absolūti Tevi saprotu tai ziņā par sen nedzirdētas dziesmas reizumis tik spēcīgo ietekmi uz tā brīža sajūtām.. Tik spēcīgu ietekmi, ka reizēm šķiet, ka konkrētā dziesma ir rakstīta par tevi pašu...Tāpēc ne velsti ir teiciesn, ka lieliskākie mākslas darbi (mūzikā, literatūrā, mākslā) parasti top tādos dvēseliski smagos autora dzīves momentos..
Bet zini? Reizēm tieši tāda emocionāla sakrituma un saguruma momenti dzīvē ir tie, kas palīdz saņemties, palīdz saprast savas dzīves mērķi un atgriež vēlmi dzīvot pilnasinīgi.. Turies, cibas biedr!

Paldies. Bija prieks arī dzirdēt, ka tev mani prātojumi šeit, cibā, šķiet interesanti un pat tik interesanti, ka Tu esi aizrakusies līdz pat maniem vairākus gadus vecajiem ierakstiem. :)

Jap, varu vēlreiz apliecināt, ka Tavi ieraksti, manuprāt, parasti ir ar dziļu domu un interesanti! :) Tā kā tik tiešām aizlasījos līdz vairākiem iepriekšējo gadu ierakstiem. Tas laikam man profesionālās iemaņas nedaudz, jo, kā jurisprudences cilvēkam, man ir svarīgi mani ieinteresējošās lietas izprast līdz pašiem pamatiem. Tad nu tas kaut kā ir nedaudz ieviesies arī attieksmē pret līdzcilvēkiem gan ikdienā fiziski līdzās, gan šeit-cibā. Vnk man šķiet, lai varētu saprast kāda cibiņa aktuālos ierakstus, ir jāpaskatās, ko viņš rakstījis iepriekš. Un tad arī veidojas tas viedoklis par cilvēku kā personu.. :)
Un vēl viena nianse, kuru dēļ Tavus ierakstus, tēlaini izsakoties, izgaršoju līdz mazākajam kumosam..Tie ir ieraksti par Londonu.. Tā kā pati tur esmu bijusi, nodzīvojot gandrīz gadu un strādājot zemas kvalifikācijas darbu, bet no darba brīvajā laikā dirnot Starbukā, lai tik varētu sazināties ar mājām, tad nereti Tevis nosauktās vietas man pat tagad, pēc divu gadu prombūtnes, reāli nostājas acu priekšā. Lai gan man riebās tas smagais darbs un nemitīgās ilgas pēc mājām, man patika apkārtējā vide un cilvēki. Un, tā kā man paspīdēja darba iespējas LV un steigā pametu to pilsētu, es kaut kā nepaguvu iekšēji no tās atvadīties, tad nu ir tāda kā nepabeigtu attiecību sajūta. Es pat nezinu, kā to aprakstīt, jo vislaik ir iekšējas ilgas pēc tās vides. Jā, man ir tā kā stabils darbs LV, pelnu pietiekami, var dzīvot, bet vislaik nāk kā flashbacks no tās dzīves.. Un nav jau nekā tāda, kā dēļ nu būtu nenormāli tur jātiecas atpakaļ. Vienkārši-kaut kas ir..Ai, laikam vienkārši kādās brīvdienās jānopērk biļete un turp jāaizlido, tad būs miers.. :D Bet vienu zinu droši-kopš Londonas dziesmu Empire state of mind (lai gan tā ir pilnīgi par citu pilsētu) bez emocijām klausīties nevaru, jo tieši tolaik tā bija tik ļoti aktuāla. Tad nu, kad to dzirdu, tirpas iet pār kauliem un aiz izmisīgās, bet neiespējamās vēlmes kaut uz brīdi pagriezt laiku atpakaļ un izdzīvot vienu to dienu, acīs sariešas skumju un bezcerības asaras. Jo, kas pagājis, pagājis...
Bet nu jā-te nu ir tas iemesls, kāpēc cilvēki, kas šeit cibā raksta par ārzemju dzīvi, jo īpaši LND, man savā ziņā ir īpaši tuvi... Arī Tu, savā ziņā! :)
Tad nu ar nepacietību gaidīšu Tavus novērojumus par dzīvi tai pilsētā.. :)
Uij, man tik garš koments sanāca... :o atvaino, ka piespamoju Tvau lapu.. ;)

jā, tas bija labs koncerts, atceros, kā tev toreiz vēl bija drediem kaut kas līdzīgs? man toties bija ģipsī roka un es biju punk rock girl, haha

Es joprojām esmu punkrock boy. Pat ja es tā neģērbjos. :P

Kaut kas drediem līdzīgs. Nu paldies tev liels (sarkasms). Nu jā, bija man tie dredi tādi ne pārāk gari un ne parāk nopietni, bet nu tāpat...