Es jau divas nedēļas esmu Latvijā. Vismaz uz 4 mēnešiem. Esmu laimīgs. Man ir regulāras masāžas sesijas, pie lieliska masiera, man ir mans autiņš, draugi, kuri grib mani satikt, man ir vecāki ar kuriem es sportoju gandrīz katru dienu (ar tēvu trenažieri, ar māti skriešana). Ādažos skriet ir riktīgi pa skaisto. Man nav jāstrādā darbs, kurš riebjas. Man beidzot ir ģimenes sajūta. Es ar tēvu esmu satuvinājies, jo mums beidzot ir kaut kas kopīgs, ko regulāri darīt un sajūta ir laba.

Es esmu atkopies. Man vairs nav stresa (daļēji arī pateicoties masāžai, kas atbrīvoja manus nenormāli savilktos kakla, plecu un muguras muskuļus), es jūtos ļoti labi, man nav negatīvu domu, es sarakstos un eju uz randiņiem ar meitenēm, ēdu suši, smejos, lēkāju ar lecamauklu (daļa no treniņu programmas), labi guļu, laicīgi aizmiegu, sauļojos, dziedu mašīnā līdzi dziesmām un beidzot jūtos kā cilvēks.

Rīt es eju uz pirmo jogas nodarbību savā mūžā. :)