man ļoti patīk dzīvot kopā ar cilvēku, kas man netieši visu laiku kaut ko pārmet. ar nodomu vai neapzināti? es jau nu teiktu, ka ar nodomu.
kāpēc cilvēkiem ir tik grūti pieņemt to, ka ir dažādas prioritātes, dažādi uzskati. nu jā, es piekrītu, tas ir traģiski un skumji, bet kāpēc man jājūtas slikti, ja man par to, neteiksim, ir nospļauties, bet nu tik ļoti tas nesatrauc? nu nav gluži arī tā, laikam vienkārši nespēju to aprakstīt.
man pietiek ar savām problēmām, man pietiek ar to, ka pati sevi no iekšas graužu. nu man ar to pietiek, man pat vēl pāri paliek.
šodien bija tik dīvaini. darbā man uzmeta mīkstu, un man atkal tas lika satraukties par to - a kāpēc tā notiek tikai ar mani? es daru kaut ko nepareizi, vai kas? cilvēkiem vajadzētu būt vairāk atklātākiem un teikt to, ko domā un kā ir, nevis kaut ko slēpt un netīši izrādīt, ka kaut kas tomēr nav īsti kā vajag.
es pati sevi dažreiz nesaprotu, kur nu vēl lai rodu spēku izprast citus. vakar x uzraksta un tad nu prāšņā, kā man iet un kas jauns un nu tā un šitā, nu bez maz vai, liek tev sadomāties, ka tiešām interesē. nevaru pati saprast, tā mana dzīve tāda skumīga vai man skumīga atmosfēra apkārt.
jebkurš taču vēlas justies labi - man tas kaut kā nesanāk, kaut arī, sanāk, tikai burtiski nākamajā brīdī notiek kaut kas tāds, kas liek nokrist gar zemi un raudāt.
es skaitu dienas, kad tikšu mājās. es gribu pamukt no šitā visa un izlikties uz 15 dienām, ka pasaulē ir tikai miers un harmonija. noteikti, ka tajās 15 dienās es saņemšu pamatīgu devu reality check un vēl visādus brīnumus piedevās, bet man būs, kur paslēpties. šeit? šeit es pat paslēpties nevaru. it kā esmu aizbēgusi no tām negatīvajām lietām, kas bija el vē, bet nu vairs īsti nezinu, kur ir mana vieta?
ja tur man bija jāatskaitās visiem un par visu, tad šeit jau nu nav savādāk. es gribu to savu vietu, es gribu, lai es varu tur būt viena ar visām savām personībām un tikt ar lietām galā pati. es gribu, lai man nav jāsatraucas, kur likt vienasnaktssakaru, jo no rīta kādam varētu būt jautājumi un dusmas. es gribu būt noteicēja par to, kas notiek ar mani un manu dzīvi. man ir apnicis atskaitīties par katru soli.
izklausos aizkaitināta un dusmu pilna, bet tas īstenībā ir tikai izmisums. es negribu klaiņot pa dzīvi un plūst pa straumi, tas nav man. tas nav pa prātam tajai sievietei, kāda esmu tagad. es varu mēģināt mainīt sīkas lietas, kuras ikdienu un situāciju tagad tā pat nemainīs, bet tad kāda jēga? turpināt gaidīt kaut ko? es tādā neziņā arī īsti negribu būt, bet kas cits man atliek? nevaru ieskatīties nākotnē, kur būšu pēc 3 gadiem un vai es pati sev tad patikšu.
es laikam nogaidīšu.
mazliet.
calm