Šodien cita diena... citas sajūtas....
un kas zina varbūt vakarā sarkanvīns un sex....

Sapuvuši āboli rotā augļu trauku.... būtu tā kā jāizmet... puvuma smaka sāk izplesties pa visu māju.... tā urda degunu
un velk uz korķi... noskaties vienu reizi ... jāizmet... paej garām... pēc kāda laiciņa apskaties uz trauku- vēl stāv... pirmā doma jāizmet, otrā jādara kas cits... Tu dari ko citu...
trešajā dienā.... zvans pie durvīm....Tu beidzot izmet ābolus..., lai tik kāds neierauga....
Zvans nenozīmīgs, sajauca durvis.... TEv nožēla , ka piepūlējies izmest sapuvušos augļus....
Skumjas....

Ja es rakstītu dzeju, vai to kāds saprastu? ! šaubos... tā būtu tikai par manām viss dziļākajām jūtām, kas kā diegi caururbjas auduma malai, lai tik saturētu visu kopā...un skaistums tik paliek otrajā plānā...
es gribētu rakstīt skaisti un skaistāk vēl lasīt,
es gribētu, lai apbrīno manus darbus, nevis mani pašu
es gribētu , lai katra diena būtu piepildīta ar skaistumu un dzīves jēgu, nevis ar rutīnu
es gribētu, lai mani mīl patiesi, bet nevis aiz pieraduma
es gribētu, lai manas sajūtas pret šo pasauli ir ar apbrīnu, nevis ar trulu skatienu pret visu...
gribas aizmirst savu agresiju, gribas, lai miers un pacietība ir manī vairāk kā krīta kafija krūzē... vienmēr nedaudz par maz...
Saules par maz... tāpēc domīgs garastāvoklis... un vēl ziema nāk... vispār varēs atdot galus...
Zinu tikai to, ka esmu nemierā ar sevi... laikam kaut kur pazaudēju savu es.... kaut kur šai garajā dzīves ceļā..
Nepielūdzami rit laiks,,, un vienu brīdi sapratīšu esmu vecuma iemiesojums , kas trūd aizvien ātrāk...
skumīgi , bet tāda sajūta ka šajā dzīvē vēl īsti nekas nav sasniegts.... gribas ko vairāk... bet jūtu spēks aizvien mazāk paliek...
Vājprātīgi apzināties, ka noveco....( varbūt ne tik ļoti vizuāli , kā savā prātā ....un vienaldzībā pret apkārtējo notiekošo dzīves ritmu...
man kaut kas pietrūkst.... kaut kas , kas varbūt ir tieši TEv ... un man skauž... skauž.... jo tā ir vieglāk... vienkārši nedarīt neko...

Pelēkās dienas sāk mani nomākt, pat rudens krāšņums mani neuzmundrina.
Totālā sēdēšana mājās man iedzen nepārvaramā vientulībā, bet iziet ārā no mājas ir pārāk liels slinkums un nevēlēšanās sevi piespiest, un uzmundrināt...
Vieglāk nedarīt neko...
Jūtu, ka pietrūkst man aktīvās dzīves, drīzāk komunikācija ar sabiedrību, bet tai pašā laikā esmu nogurusi no cilvēku bezjēdzīgajām sarunām!
Pauze......

šodien kāds uzkāpa manam kaķim uz astes... es jau bļāvu lai nokāpj , jo plāni klāsies, bet viņš tikai pasmējās un klusībā nomurmināja... " Nomierinies meitenīt , tas kaķis ... ir tikai balts un melns šājā planētā... tāds nenozīmīgs plankums... kas nevar satricināt pasauli!


Morāle ; vienalga , cik mazi mēs būtu... neļausim nevienam kāpt mums uz astes...

Ārprāts ..........tas lietainais laiks ir tik sentimentāls, ka gribas kaut ko uzrakstīt...
Citi salst , bet es te dzeru karstu kafiju , bez cukura.... vispār es jau dzeru kafiju ar cukuru , bet vairs nav.... :(
Skaistie teksti , lai paliek uz citu cilvēku sirdsapziņu...
esmu patiesa savā vienkāršībā... un nemāku liet gaužas asaras tekstuāli... tik dramatiski , ka cilvēkiem sariešas asaras acīs . no tā vien cik skaisti var aprakstīt kafijas biezumus tasītē , kurus nemaz neaizskar neviens cukura gabaliņš, jo vienkārši viņa vairs nav šajā galaktikā... jo bites izmirst un drīz nebūs neviena auga... jo lielāko procentu no 100% aputeksnēja bites...
bet ko nu... man tikai bija slinkums atcerēties , ka cukura vairs nav un nav neviena , kas varētu man to atnest... jo savā būtībā esam egoisti vai tad kādam rūp , ka man tagad jādzer kafija bez cukura.??!!.. nu tiešām.??!!. kāds vēl piebalsos , nodrāzto frāzi , ka Āfrikā bērni mirst no bada , bet tu sūdzies par cukura trūkumu organismā...
tā nu es labāk te paklusēšu...
klusi iedzeršu savu melno kafē....
un labāk nebūtu neko rakstījusi...
bet ko nu vairs delete spiest ir slinkums...

Mūsdienu TV un interneta pieejamība man piemēslo smadzenes... jūtos nogurusi no visa tā, bet grūti atteikties no truliem kārdinājumiem , ko sniedz TV un nets...
Gribas būt vietā kur nav nekas no tā......

Un ... tad vēl tās jocīgās sajūtas , ka var sākt raudāt no nekā.
Es pustumsā paslēpos , kaklā kamols .. asaras spraucās ārā, bet organismā par maz ūdens un viņas nav.

Man ir skumīgi, jo vēl viens draugs brauc prom no Latvijas...
Un tā jūra vienreiz būs izsmelta.....

Manās asinīs plūst tavu domu daļiņas no kurām kņud viss ķermenis.......

Man pēc grāmatu lasīšanas vienmēr ir tāds pārdomu brīdis... pa galvu vandās dažādas domas....eh jālasa kaut kas cits , lai šīs domas aizbaidītu...

pielūdz sevi un jūru.....

Vienkārši skumīgi

kaut kā skumīgi....

NU tad beidzot ORB radio pa velti...
vienīgi sanāk visu dienu seedeet netā

Man besī viena lieta ārā ,ko draugi dara,,, bet es negādīgi viņiem to nevaru pateikt ... esmu gļēvule....

Sasodīts;;;;;;; šeit sen nav būts... jocīgs fīlings man šodien.. gribas urbties iekšā sirds dziļumos....

Brīnos, ka galva nesāp... daudz runas klaču klubiņā plus vēl 2 kokteiļi un šampja glāze...
Bija labi...un tā mēs ik pa laikam tiekamies..:)

Nu kO - īsumā !!!!Travis bija super, viņi solīja atbraukt vēl..:) gaidīšu.....

Mīlestība ir vājš ierocis karā- vēl vairāk , ja mīli savu ienaidnieku.