Tukši vārdi no tavas mutes skan..
tiem nav nozīmes līdz mirklim, kad zeme sagruva zem kājām...
Tikai tad aizdomājos.. par to, ko reiz teici...
par sāpēm, par nodevību, par dažiem mirkļiem baudā.
Par to, ko čukst viens otram ausī mīlestības laikā.
Klusums.... pārdomas.

He draugi, ja kāds vēl lasa šeit kaut ko Guapa, kengurs... U.c.
tad atgādinu ka šo sestdien Miera ielas svētkos 17:00 uzstāsies Marta Migla...
Mēs tur vandīsimies no kādiem 15:00 apmēram.. ja nu kas tiekamies....
Jāiedzer kāda vīna glāze... vienā no mazajām kafē...:)

Nav ne miņas no tās iedomātās dzīves, par kuru biju iztēlojusies pirms 15 gadiem...Ir savādāk, bet ne sliktāk.
Vienīgais pietrūks vientuļo vakaru, kad varēja iegrimt melanholiskā mūzikā un baudīt vientulības mirkļus, kurā dzima daža laba doma.
Kādreiz tā pārāk lielā kņada ... neļauj koncentrēties uz dziļām domām, viss ir virspusējs un katra diena paskrien tik ātri....
Viens mirklis un jau melna nakts...
Bet gala secinājums, ka vientulību nenovēlu nevienam.. tās mūžīgas alkas meklēt otru, ir diezgan nomācošas...


Visās lietās ir savi plusi un minusi....

labi, man apnika...
ar iespēju uz neatgriešanos ..
lūdzu netraucējiet mani...


ne jau es pirmā sāku....

Noteikti jāiet, ieeja pa brīvu


13. aprīlī

FESTIVĀLA NOSLĒGUMA SKATES IZRĀDES
VEF KULTŪRAS PILĪ

plkst. 12.00 Lielajā zālē
Roberts Ligers VĒRTĪBAS PALIEK. Etīdes
Viss plūst, viss mainās – gan cilvēki, gan viņu uzskati, bet vērtības paliek.
VEF Kultūras pils ansamblis RĪGAS PANTOMĪMA
Režisors Roberts Ligers

Vīns, vīns un sareibusi galva.....
Vīram depresija un lēnām iekrītu līdz ar viņu tajā......
Laikam nevar likt Šopēnu klausīties..... jo uzreiz TE Vienam , kam tā depresija, piesēžas pie klavierēm un spēlē līdzi...:)

Kurš kuru pārspēs Mūzikas atskaņotājs vai dzīvs Cilvēks pie klavierēm.....


pēc kāda laika...
uzvarēja cilvēks, jo lika izslēgt mūzikas atskaņotāju... tagad man jāklausās dzīvā mūzika ar vīna glāzi rokā....

aizsalusi jūra un mans prāts....
viegla sajūta, nav domu klāsts
klusums kā āksts, parādās pie karaļa kājām
kad negaida to , kad negaida to

paslēpes- spēle, ko spēlē arī pieaugušie

Šodien jāiedzer mierīgā gaisotnē kāda vīna glāze, bet rīt vakarā ar jautru kompāniju jādodas uz filmu Sēņotājs... lasīsim sēnes..:)
Kas zina varbūt vakars atkal beigsies Omes briljantos.....:)
vismaz pēdējo reiz gāja jautri..:)


tikai mazs lūgums... vai nevar gaisu pagriezt siltāku... tie mīnusi mani nomoka...

Viss saplūst vienā kopīgā ēnā
un spēlē parādās jauni spēlētāji,
vai bīstami, tas ir labs jautājums....

Kaut kādas šausmas .. vairs nesaprotu, kur lai Vecrīgā normāli šodien patusē???!!!
Vai kādam nav kādas idejas labas???!!!
kāds forš bāriņš????

Dīvainības parādās ik uz soļa,
pa ceļu, kas ir neizbraucams un mānās.
Akmeņi kā nodevēji mašīnas riepas lauž.
Aizturot elpu sirds sitas ātrāk
no tā jau nepaliek labāk.
Un ja arī tā dzīve paiet ātrāk
man negribas skumt par to, kas noticis vēl vēlāk..
Man sajūta tāda ka dīvainības ārdās
man nav miera ne šodien, ne rīt....

Hmmmm... ko Tu labu vēlējies H..... ????
Laikam jau vienkārši sievišķīga ziņkārība..... ??!!!!
atzīstos man ar tā ir ik pa laikam........:)


Jauku dienu....
gaidu pavasari....
nevar sagaidīt.....

Vakar vakarā bija alus, patīkamas sarunas un rupjmaize ar ķiplokiem. :)
Secinājums pēc sarunas... cik grūti tomēr ir rūpēties par kādu citu. Un nav tā ka nogurstu tikai es, bet citi ar.
Un izrādās būt pieaugušam ir tik grūti, ka sāc ilgoties pēc bezrūpības, kas bija jaunībā.

Šodien cita diena... citas sajūtas....
un kas zina varbūt vakarā sarkanvīns un sex....

Sapuvuši āboli rotā augļu trauku.... būtu tā kā jāizmet... puvuma smaka sāk izplesties pa visu māju.... tā urda degunu
un velk uz korķi... noskaties vienu reizi ... jāizmet... paej garām... pēc kāda laiciņa apskaties uz trauku- vēl stāv... pirmā doma jāizmet, otrā jādara kas cits... Tu dari ko citu...
trešajā dienā.... zvans pie durvīm....Tu beidzot izmet ābolus..., lai tik kāds neierauga....
Zvans nenozīmīgs, sajauca durvis.... TEv nožēla , ka piepūlējies izmest sapuvušos augļus....
Skumjas....

Ja es rakstītu dzeju, vai to kāds saprastu? ! šaubos... tā būtu tikai par manām viss dziļākajām jūtām, kas kā diegi caururbjas auduma malai, lai tik saturētu visu kopā...un skaistums tik paliek otrajā plānā...
es gribētu rakstīt skaisti un skaistāk vēl lasīt,
es gribētu, lai apbrīno manus darbus, nevis mani pašu
es gribētu , lai katra diena būtu piepildīta ar skaistumu un dzīves jēgu, nevis ar rutīnu
es gribētu, lai mani mīl patiesi, bet nevis aiz pieraduma
es gribētu, lai manas sajūtas pret šo pasauli ir ar apbrīnu, nevis ar trulu skatienu pret visu...
gribas aizmirst savu agresiju, gribas, lai miers un pacietība ir manī vairāk kā krīta kafija krūzē... vienmēr nedaudz par maz...
Saules par maz... tāpēc domīgs garastāvoklis... un vēl ziema nāk... vispār varēs atdot galus...
Zinu tikai to, ka esmu nemierā ar sevi... laikam kaut kur pazaudēju savu es.... kaut kur šai garajā dzīves ceļā..
Nepielūdzami rit laiks,,, un vienu brīdi sapratīšu esmu vecuma iemiesojums , kas trūd aizvien ātrāk...
skumīgi , bet tāda sajūta ka šajā dzīvē vēl īsti nekas nav sasniegts.... gribas ko vairāk... bet jūtu spēks aizvien mazāk paliek...
Vājprātīgi apzināties, ka noveco....( varbūt ne tik ļoti vizuāli , kā savā prātā ....un vienaldzībā pret apkārtējo notiekošo dzīves ritmu...
man kaut kas pietrūkst.... kaut kas , kas varbūt ir tieši TEv ... un man skauž... skauž.... jo tā ir vieglāk... vienkārši nedarīt neko...

Pelēkās dienas sāk mani nomākt, pat rudens krāšņums mani neuzmundrina.
Totālā sēdēšana mājās man iedzen nepārvaramā vientulībā, bet iziet ārā no mājas ir pārāk liels slinkums un nevēlēšanās sevi piespiest, un uzmundrināt...
Vieglāk nedarīt neko...
Jūtu, ka pietrūkst man aktīvās dzīves, drīzāk komunikācija ar sabiedrību, bet tai pašā laikā esmu nogurusi no cilvēku bezjēdzīgajām sarunām!
Pauze......

šodien kāds uzkāpa manam kaķim uz astes... es jau bļāvu lai nokāpj , jo plāni klāsies, bet viņš tikai pasmējās un klusībā nomurmināja... " Nomierinies meitenīt , tas kaķis ... ir tikai balts un melns šājā planētā... tāds nenozīmīgs plankums... kas nevar satricināt pasauli!


Morāle ; vienalga , cik mazi mēs būtu... neļausim nevienam kāpt mums uz astes...

Ārprāts ..........tas lietainais laiks ir tik sentimentāls, ka gribas kaut ko uzrakstīt...
Citi salst , bet es te dzeru karstu kafiju , bez cukura.... vispār es jau dzeru kafiju ar cukuru , bet vairs nav.... :(
Skaistie teksti , lai paliek uz citu cilvēku sirdsapziņu...
esmu patiesa savā vienkāršībā... un nemāku liet gaužas asaras tekstuāli... tik dramatiski , ka cilvēkiem sariešas asaras acīs . no tā vien cik skaisti var aprakstīt kafijas biezumus tasītē , kurus nemaz neaizskar neviens cukura gabaliņš, jo vienkārši viņa vairs nav šajā galaktikā... jo bites izmirst un drīz nebūs neviena auga... jo lielāko procentu no 100% aputeksnēja bites...
bet ko nu... man tikai bija slinkums atcerēties , ka cukura vairs nav un nav neviena , kas varētu man to atnest... jo savā būtībā esam egoisti vai tad kādam rūp , ka man tagad jādzer kafija bez cukura.??!!.. nu tiešām.??!!. kāds vēl piebalsos , nodrāzto frāzi , ka Āfrikā bērni mirst no bada , bet tu sūdzies par cukura trūkumu organismā...
tā nu es labāk te paklusēšu...
klusi iedzeršu savu melno kafē....
un labāk nebūtu neko rakstījusi...
bet ko nu vairs delete spiest ir slinkums...