Apathygirl
apathygirl
.::::...:.
Back Viewing 0 - 20  

Manas omītes teiciens:"Mīlestība- sūdu strīpa"
Laikam jāpiekrīt...

Katrs vakars piepildīts un izgaismots ar gaismas ķermeņiem pie debess lielā plašuma.
Zvaigznes un mēness savu rituāla deju veic.
Rīta agrumā zāle savas mitrās acis slauka gar manām siltajām kājām.
Katru rītu balts, liels putns lido garām, majestātiski vicinot savus spārnus, tautā saukts par stārķi.
Diena- saules pielieta, tā silda un gatavina saldās mēness zemenes un mellenes.
Vakars atkal pielejas sārtu vakar-saules staru jūrā...es peldu...
Melna nakts.. vientuļš sikspārnis lido.




tā pie mums notiek...

Var arī būt tā.... kad ir viss...
bet tomēr kaut kas dvēselisks pietrūkst... tikai IR kādi 98%...
bet jA BŪTU PERFEKTI VAI VISPĀR BŪTU INTERESANTI DZĪVOT...?!

Esmu laukos... burvīgos, divi lieli ozoli, kas māju sargā.
Sāku pierast pie šīs vietas... varbūt drīz pieradīšu pie domas, ka šeit jādzīvo patstāvīgi.
Nav Tv.. varbūt pat ideāli... nets gan ir neviļus uzradies...:)
Un Rīgas dzīvoklis kļūst dikti maziņš,,, kad esi laukos lielos plašumos... skrien, lēkā.. un baudi dzīvi....:)
Laikam sirdī esmu dabas bērns....
kaimiņi super....
ui... un Kaķis ar iejuties tīri ok ...
Rīga vai tiešām Tu mani gaidi atpakaļ, varbūt palikt Lielkangaros.....???!!!

Dīvaina satikšanās .. mirkli padara sirreālu...

Viņš viņu neatpazina.....

Mīlestība ir kā skaists stāsts...
Greizsirdība .. kā liels murgs
Bet bez viņiem abiem nekā dīgi neiztikt...

Sabojāts pulkstenis vēl joprojām iet,
es ieklausos.
Tik tak.. skaņa ir.

Kāds klauvē pie durvīm,
es sabīstos!

Jūtos sūdīgi .....
man laikam melnā svītra.... ja tā var izteikties.
Visu laiku notiek kaut kādas lietas ar mani, ko praktiski nevaru ietekmēt... un tomēr notiek... un manī viss iekšā vārās, vārās, mutuļo..
tāda sajūta, ka kritīšu dziļā depresijā.
Gribas bļaut, bet kaklā kamols...
laikam jāparaud...

Pāri malām gāžas ūdens nepieskatīts, nevaldāms.
Cauri sirds krokām gāžas jūtas nesavaldīgas
un varbūt pat pasaulīgas.
Kā krāces, kas mutuļo cauru diennakti,
bez atskaites punkta, bez ierobežojuma, bez pauzes.
Šīs jūtas ir nevaldāmas, nepieskatītas, neapstādināmas.
Tās paliek, uz visiem laikiem paliek ar mani....

Pielijušas visas glāzes ar asarām un asinīm.
Spēks zūd pa stundai, pa minūtei.
Visas maņas zudušas, visas skaņas izdzisušas.
Nav tevis, nav manis
un kliedziens bez skaņas.
Vēl tik mirkli tveru tavās acīs zili pelēkās.
Pa glāzei skumjas Tavas izdzeru
un klusumā es aizmiegu.

Klusums

Klusums- vājprāta cena,
aiziešana- skumjas.
Pa solim, pa solim aizejot tālāk,
pa garo meža taku.
Neatskatoties ne mirkli atpakaļ,
it kā viss jau būtu izlemts.
Meklējot, meklējot pasaules malu,
skumjas plecos spiež uz leju,
it kā viss jau būtu izlemts.
Klusums....

Es skumstu....

Dīvaini, atradu šādu citātu- patiesu.

"Viss sākas bāros un krodziņos. Nepieciešamība iemīlēties.
Jūti to tuvojamies. Tu neiemīlies vienkārši tāpēc, ka iemīlies. "
Tu iemīlies tāpēc, ka tobrīd tevi sagrābusi izmisīga nepieciešamība iemīlēties.
Un laikā, kad tevi sagrābis šis izmisums,
tev jāuzmana katrs tavs solis- it kā tu būtu iedzēris burvju dziru,
kas liek iemīlēties pirmajā pretimnācējā.
Jo tev ceļā varētu gadīties pīļknābis."

( EKO, Fuko svārsts, 295 lpp.)

Lazarete turpinās......
jūtos, kā medmāsa aprūpējot kārtējo pacientu, kad viens jau vesels, tad otrs saslimst un nu jau trešais... ceru, ka ar ceturto( kaķis) viss būs ok.:)
Jā, tāda ir dzīve....

Nav jau tā, ka es tīšām ko sliktu gribēju darīt cilvēkiem,
varbūt vienkārši tā sanāk.... vienkārši esmu nesaprasta.

Pa vējam aizpūš manas sīkās domas par Tevi,
Noliecu galvu- reiboņi mazi,
Pasaulīgs skaistums mani tur,
Pie tevis, pie tevis, aizejot.

Prāts nemierīgs, galva pilna ar vārdiem: jā , varbūt, tomēr nē , un galīgi nē... Nu tad atkal jautājums .. Varbūt tomēr jā.
Esmu grūtas izvēles priekšā...

Besī ārā visu apkārtējo cilvēku domas par to, kas man būtu jādara vai nav jādara...
Jēziņ, kur ir mans spīts pateikt visiem ejiet d....

Man patīk, kad atbild uz jautājumiem nevis klusē.....

Vai mūsu smadzenes var sapūt līdzīgi kā ābols? Brīžiem man liekas, ka tikai īsti zinātnieki , kas trenē savas smadzeņu šūnas, ir spējīgi uz to filozofiju , kad ābols tiek ielikts ledusskapī, un viņš spēj uzturēties kaut cik svaigs.
Nav jau tā, ka ikdiena galīgi tukša no izglītošanās, bet vairāk tiek tērēts laiks uz nevajadzīgām ikdienas darbībām un paradumiem. Un grūti pārvirzīt sevi uz ko tiešām lietderīgu. Tādēļ apskaužu studentus, viņiem pat piespiedu kārtā jāmācās. Bet varbūt jāatsāk studēt? Man bail, ka tā ir utopiska domāšana. Līdzīgi kā domāt ka ābelei, kas uz manas palodzes aug, sāks ziedēt ziedi ziemā. Un ir jau dažādi risinājumi grāmatas un kursi u.c.
Un tomēr brīžiem es sapūstu kā ābols ......

Back Viewing 0 - 20