Ja es rakstītu dzeju, vai to kāds saprastu? ! šaubos... tā būtu tikai par manām viss dziļākajām jūtām, kas kā diegi caururbjas auduma malai, lai tik saturētu visu kopā...un skaistums tik paliek otrajā plānā...
es gribētu rakstīt skaisti un skaistāk vēl lasīt,
es gribētu, lai apbrīno manus darbus, nevis mani pašu
es gribētu , lai katra diena būtu piepildīta ar skaistumu un dzīves jēgu, nevis ar rutīnu
es gribētu, lai mani mīl patiesi, bet nevis aiz pieraduma
es gribētu, lai manas sajūtas pret šo pasauli ir ar apbrīnu, nevis ar trulu skatienu pret visu...
gribas aizmirst savu agresiju, gribas, lai miers un pacietība ir manī vairāk kā krīta kafija krūzē... vienmēr nedaudz par maz...
Saules par maz... tāpēc domīgs garastāvoklis... un vēl ziema nāk... vispār varēs atdot galus...
Zinu tikai to, ka esmu nemierā ar sevi... laikam kaut kur pazaudēju savu es.... kaut kur šai garajā dzīves ceļā..
Nepielūdzami rit laiks,,, un vienu brīdi sapratīšu esmu vecuma iemiesojums , kas trūd aizvien ātrāk...
skumīgi , bet tāda sajūta ka šajā dzīvē vēl īsti nekas nav sasniegts.... gribas ko vairāk... bet jūtu spēks aizvien mazāk paliek...
Vājprātīgi apzināties, ka noveco....( varbūt ne tik ļoti vizuāli , kā savā prātā ....un vienaldzībā pret apkārtējo notiekošo dzīves ritmu...
man kaut kas pietrūkst.... kaut kas , kas varbūt ir tieši TEv ... un man skauž... skauž.... jo tā ir vieglāk... vienkārši nedarīt neko...