Sapuvušo ābolu lasītāja sēdēja zem priedes un domāja par dzīves jēgu. Un vai jēgai ir jēga, ja neviens sapuvušus ābolus neēd, bet kādam taču tie ir jānolasa, kādam kā, piemēram, viņai, kurai tik dots vārds Sapuvušoābolulasītāja. Viņas tēvs un māte loģiski spriežot , ka kādam tas būs jādara iedeva savai mīļajai meitai vārdu ar LIELU, JO LIELU nozīmi. Tā nu meitene sēdēja zem priedes un gaidīja ābolu sezonu. Kas var būt labāks, kā strādāt pārus mēnešus gadā uz ābolu sapūšanas sezonu, viņa prātoja..... Gadi gāja, āboli puva, meitene pārvētās jau par vecu sieviņu ar grozu, kas katru gadu savāca puvušos ābolus.... Un vienā mirklī globālās sasilšanas rezultātā ābeles izkalta un izmira, un sieviņa pazaudēja savu darbu, aiz skumjām viņa iekrita Daugavā par barību lielajām haizivīm , kas Latvijā jau nebija retums....... Un valsts palika nabagāka par vienu sapuvušo ābolu lasītāju.