un kas no tā? ja cilvēkam tikai atsevišķas ķermeņa daļas interesē - šajā gadījumā rokas un kājas - tas ir ļoti savdabīgs gadījums. veikalnieks vai miesnieks moš ira. man lūdzu šo krūtiņu un vienu kājiņu :)
p.s. stulbs jautājums, ko vienmēr uzdodu - a nafig tā vajadzēja darīt? e.g. dedzināt un graizīts.
hm, nu tu laikam mani īsti nesaprati.. nau jau tā, ka interesē atsevišķas daļas, drīzāk tās daļas vnk traucē. kaukā tā. savā ziņā nemaz nau savdabīgi.
kādēļ vajadzēja darīt? nu, savādāk nevaru. kaukur tās emocijas ir jāizgāž. daļēji jau tas ir pieradums. es jau kādus 3 (? laikam. moš divarpus) gadus tā.
pamēģini paspēlēt kveiku vai kādu citu ļoti asiņainu spēlīti. mani vismaz nomierina citu cilvēku virtuāla nogalināšana. tiesa, paliek jau neinteresanti, jo to prasmi esmu ļoti labi izkopis, cilvēciņi tik vienkārši krīt nost.
btw, sevis maitāšanu arī var uzskatīt par sevis necieņu :/ nafig sevi, labāk tad jau citus, ja savādāk nevar. aizej kaut kādās CF vai tvnet čatā, nodirs pokemonus / whatever. be creative.
kveiku (to, kas otrais) es ik pa laikam spēlēju. nujā, patīkās man ;] vienīgi ne tīklā, tur es esmu lāme :/
un par to citu nodiršanu - nau jēga, tas man neko nedotu. neko neimainītu. sāpe iekšā tāpat paliktu. un tajos brīžos man vismazāk gribās vēl citiem kaut ko darīt.. mēs esam pārāk dažādi. no otras puses - laikam tikai jāpriecājas, ka tu nesaproti.
es nesaku, ka tev ir maksimālisms, vai ka tu esi par jaunu. tas bija savādāk domāts. es tak vispār nezinu, cik tev to gadu - un man tas arī īpaši neinteresē. tam nav nozīme.
Puisītis stāv pilsētas centrā ar plakātu "Man viss ir pohuj (pofig dāmu sabiedrībā)". Pienāk reportieris un intervē: - Jums tiešām viss ir pohuj? - Jā - Politika Jūs interesē? - Man pohuj gar politiku! - Sievietes Jums arī pohuj? - Arī pohuj! - Un ja es Jums dotu $100'000, Jums arī būtu pohuj? - Nē, nebūtu pohuj - A Jums taču rakstīts, ka Jums viss pohuj! - A man pohuj, kas tur rakstīts