The only moment we were alone

Es laikam aizmirsu pastāstīt, ka man ļoti, ļoti patīk studēt. Ir tik daudz.. jādomā. Ja nebūtu šonakt jāraksta darbi, noteikti izplūstu garākos palagos par atšķirībām, studējot veselības aprūpi vai sociālās zinātnes.

Joprojām esmu pārbijusies par to, kas nāks, jo to lietu ir pārāk daudz. Un tagad volejbols sāksies regulāri. Hū. Ir tā, ka es nezinu, vai man palīdzēs laika plānošana. Tāpēc man galvā nav vietas liekām lietām. Bezmaksas vietu IR jādabū, pašpārvaldē IR jānobliež līdz galam, KRSam IR jāsagādā jaunajiem pirmkursniekiem lifechanging sajūtas, IR katru nedēļu jānodarbojas ar mūziku, IR jātiek iekšā nākamā gada LSA valdē (tātad aktīvi jādarbojas nacionālā līmeņa politikā, IR lēnām jātiek iekšā Iespējamajā misijā un visbeidzot IR taču atkal jāspēlē bumba!

NAV laika domāt, kā būtu ja būtu un cerēt. Man nav tam laika.
Tātad, varu secināt, ka lēmums ir pieņemts. Protams, tas, ka man nav laika ir tikai viens no iemesliem. Jūtas, kuras parādās man nav vajadzīgas. Un tāda attieksme un tādas attiecības man arī nav vajadzīgas. Es nespēju tādās neko sniegt otram cilvēkam un kur nu vēl ņemt.

Skumji ir tas, ka es jūtu- es tuvojos tai robežai, kad man vnk nafig būs zajebal. Nu, vismaz tā loģiski vajadzētu būt. Ok, tā nav skumjā daļa.
Skumji ir tas, ka es šaubos, vai es varēšu to pateikt un nemelot sev. Un doties dzīvē uz priekšu.

Jo šis nav normāli. Nu nav.

Nu karoč skolā šodien iepazinos ar kursabiedru vienu. Arī blonds kā Jānis, arī smuks, arī smēķē visu laiku un ir tāds "pohuj rēcīgi" čalis, gājām arī kopā uz kora atlasi. Un jau pēc pirmajām pāris stundām man saka "Tu esi reāli forša!" Domāju, ka mēs sadzersim, sēdēsim blakus un reāli tusēsimies.

Izklausās asom, ne? NOT! Jo viņam ir faking draudzene. Nu ko, gaidīšu nākamo psihopāti :D

un viss.

parunājoties ar pāris jauniešiem es pati sapratu. Es rīkojos pilnīgi pretēji fizmatu veckursniekiem. Es meloju sev. Es meloju sev jau kopš trešdienas nakts.

Un man patiesībā ir vienalga, vai Tu to lasi vai nē.

Turpinot tās labākās tradīcijas, laikam jāieraksta kut kas.

Es oficiāli piekrītu parauties tikai uz čaļiem, kuri tā kā neraustās nokavēt manis dēļ pēdējo faking transportu uz mājām. Period. Viss.

Lai šī kļūst par mazo dzīves apņemšanos. Žēl, ka arī šis prasīs lielu darbu. Nahuj. Bļeģ. Nahuj.

Šī bija smaga diena. Bet hei, RSU cilvēki tagad varēs kārtot kolokvijus 3 reizes un mums ir jauna prorektore. Ja vien es spētu ieslēgt smadzenes darbam. Ja vien.
Kas notiks ar mācībām? Ko es ar to darīšu? Sēdēšu un uz klades zīmēšu faikn sirsniņas?!
Tieši tāpēc es nedrīkstu ar viņu tikties. Tur ir kaut kas maģisks. Pārāk.

Šorīt Līvas vienīgās sakarīgās frāzes ir "cikos iet vilciens uz čučumuižu?" un "Jānis pidars" :D

Akdievs, novembri, nāc ātrāk, es gribu ar to trako sievieti dzīvot kopā.

At the end of the day- pati vainīga.
Neviens nevienu ne mentāli, ne pa īstam neizvaroja un nevēma uz krekliem, he.

Pati iegrābies, pati tagad arī gruzies.

Uztraukums sit augstu vilni un noradrenalīns močī, cik uziet.

Un es pat vēl neesmu pabeigusi izrunāt cauri.

Stresam gan nedaudz palīdz dziesma. Un droši vien, ka palīdzētu viņa balss. Bet nop, šodien es točna netraucēšu, zinu, cik šausmu pilnas ir tās naktis pirms projekta.

Uh. Hei. Bet pirmā lekcija. Rīt šito varēs izsvītrot no bucketlistes.

Kād muļķība bija iedomāties, ka tā tas arī beigsies.

Kā man te uz sienas rakstīts un kā es arī cenšos dzīvot- uz katru impulsu mēs paši varam izvēlēties atbildes reakciju. Un šo te es uztveršu kā vajadzīgu lietu- pēdējo pilienu fucked up lietu kaudzē. Man to vajadzēja, lai sapurinātos un dotos tālāk. Es tā arī nevienu reizi neesmu tā kārtīgi izsāpējusi to, ka Mārtiņa vairs nebūs un ļāvusi sev padomāt par ansi. un faking vēzi. Un komandu.
Tagad to izdarīju un ir labāk. Jāsavāc savs pritons un jālaiž uz darbu, nav tur ko.

Bet jā. Joprojām pasīvi meklēju. Nu ne jau boifrendus, lol. Dievs pasarg. Cilvēkus, ar kuriem kopā es kļūstu labāka un daru lietas, kuras padara mani labāku. Tā kā es vakar riktīgi iedirsu sev dvēselē un vienkārši tos sūdus izsmērēju savām vērtībām sejā, tad var secināt, ka šīs attiecības man nekalpos tam mērķim. Nu vismaz pagaidām. Bet ir jau jautri. Man liekas, ka viņam neko vairāk arī nevajag. Man vajag vairāk. Vienkārši jāprot saprast, kur var dabūt vairāk. Te nebūs, I guess.

Hei bet. Kā es vienmēr saku- lai dzīvotu un priecātos ir jādara divas lietas: jādzīvo un jāpriecājas! Un tas ir tieši tas, ko es šodien grasos darīt :)

PS. Bet man nopietni ir jāpārdomā sava.. simpātiju pakāpe pret viņu. This could bite me. Atkāpties no laika plānošanas un visu piekāst viena vīrieša dēļ? Srsly?

akkungs jēzu un svētais alus, kā man vajag kādu mierīgu kompāniju un alkoholu. Vienkārši cigareti un alkoholu.

Bet visiem tik daudz darba. Un arī man. Šodien vismaz laika plānošana palīdzēja.

Ok, šodien jau es jūtu stresu un nelabu dūšu.

Rīt noteikti jāsaņemas un jāpierakstās pie Ozoliņas. Es negribu, negribu, negribu. Man jau pietika viņu satikt ar to muguras problēmu un jau iesitās vārgums kaulos un asaras acīs. Iekšēji gan.

Kā teiktu Rolands- tough it out.

12.08.-24.08.

Hm, es jūtu, kā elektroni šaudās iekšā un ārā pa ārējo magnētisko lauku. Ir grūti būt visu laiku molekulai un tad kaut kā censties pārvērsties par cēlgāzi.

Un ir tā taisnība, LF bija tik viegli un tik labi un tagad atkal ir darbs, stress un apjukums. Un vēl tikai 7 dienas. Es esmu ieplānojusi 2 mēnešu darbu 7 dienās. Nu kāda iespēja.

Es vienkārši vairs nemāku nodarboties ar pašanalīzi. Freids ir aizmirsies.

Un kamēr nebūs pašanalīzes, 7 paradumi nepalīdzēs, manī nav priekšnosacījumu paradigmu maiņai. Es pakļaujos ārējām ietekmēm, cilvēkiem un emocijām, viss ir sagrozīts un es reaģēju, nevis proaktīvi izvēlos savu dzīves ceļu.

Gribu savus 8 valences elektronus. Un stabilu protonu skaitu kodolā.

Es tik ļoti ceru, ka šoreiz visu saprotu pareizi.

NU LOL.

Srsly? Bļā, šitādus prikolus meitenes taisīja pamatskolā, nu ne jau tagad! Kur es esmu iegrābusies, nu.

Un vēl kas- jū, mums riktīgi labi ir parunāties un afigeķ cik forši, agreed. a ko man tagad darīt? Satikties tikai pagrabā ar viņu? Tas ir tā normāli? Jo kāds taču var ieraudzīt un kas tad notiks? NEKAS SLIKTS, JO TEV TĀPAT VIŅA VAIRS NEPATĪK!

Visi cilvēki esot pidari un viņiem nevar uzticēties. a Tu pats uz sevi paskatījies? m? kurš te taisa lielās afēras un melo? Nu bet protams, ka visi cilvēki ir pidari, ja pats tā izturies, jāsāk ir ar sevi un jāaudzina sevi un.. nu jā.

Fū, jopcik, cik agresīvi.

Nu es šitā vienkārši neprotu jokoties. es nesaprotu, kas man ir jādara. es saprastu, ja mēs būtu pazīstami gadus piecus. Bet ir piecas dienas.

Nomierināties un saņemties? Jo šitādi cilvēki gadās tik reti. Un es nerunāju par vīriešiem un locekļiem, to pasaulē ir daudz un visām pietiks. Es runāju par smadzenēm un dzīves filosofiju (ja neskaita to, kas saistās ar attiecībām). Tā tik ļoti ir tā, ko es meklēju cilvēkos un un.. nu jā. Nu jā.

Eh.

Šī diena jau jēdzīgāka. Riktīgi močīju. Visu prātu pārņemis heits uz RSU vadību laikam. Un arī nedaudz saprāts pamodies, kā arī pašcieņa un vērtības lēnām velkas mājās pēc apreibinošo vielu lietošanas.

Bet tas nemaina to, ka, izdzirdot viņa balsi, ceļi saļimst lupatās.

Panikas brīdis pāri.

Atnācu mājās, pa ceļam palasīju Covey ar 7 veiksmīgu cilvēku paradumiem un esmu atkal uz pareizā ceļa.

Tagad ierastais skrējiens gar dzelceļu, tad one hundred push ups programma. Stulbais LF, jau biju 2. nedēļā pirms tam.

Tad es nākšu mājās un kačāšu 3. paradumu. Nekādu Jāņu.

Joprojām gan esmu pārbijusies par darbu un SP. Šitik nopietna radoši-profesionālā krīze mani piemeklē pirmoreiz.

Vot, interesanti.

Ja es uz sevi šobrīd raudzītos no malas un nebūtu man tās emocijas, kuras man ir, es noteikti sev teiktu- dārgā, Tevi čakarē un Tu jau nu noteikti neesi tā sieviete, kas var samierināties ar šiem apstākļiem un situāciju vispār. Tas pilnīgi nesakrīt ar manu iekšējo pārliecību par dzīvi, attiecībām ar cilvēkiem. Man vajadzētu pateikt- nē, ej Tu nahuj ratā un tiec galā ar savu man pilnīgi nepieņemamo attiecību situāciju.

Bet jā.

Man viņš patīk. Un kas ir trakākais- ignorēšanas metodi šoreiz nespēju pielietot. Un iegrimšana darbā man nepalīdz.

I'm screwed.

Nu kas ira.
Izdarīju, ko gribēju, lai varētu pastrādāt, būt miers un tā.

Nav. Ne sūda nav miers, ir adrenalīns un pārgurušas smadzenes. Ah.
Labi, došu sev pāris dienas laika.

Kā man reiz teica viens superīgs čalis: Tas nav kā ar arbūzu nazi nogriezt.

ŠĪ vasara noteikti ir piefiksēšanas vērta. Jo es jau esmu nogurusi no notikumiem un vēl tik DAAAUDZ tādu ir priekšā.
Ok, piefiksēju, ka jāpiefiksē vasara, lol.

Izdomāju arī, ka jāsāk pierakstīt savas atziņas par menedžementu/vadību/līderību (par līderību gan vien teorijas pēc, neticu, ka esmu spējīga šo prasmi vispār izkopt). Citādi tikai gūstu atziņas un gūstu, bet nekā tās nelieku lietā un tās ātri pazūd no seklajiem atmiņas slāņiem.

Lūk, tā. Bet tagad rektors. un tad plāni, plāni, plāni. Varbūt kaut kad tikšu arī pie strādāšanas.