The only moment we were alone

Skumji ir tas, ka es jūtu- es tuvojos tai robežai, kad man vnk nafig būs zajebal. Nu, vismaz tā loģiski vajadzētu būt. Ok, tā nav skumjā daļa.
Skumji ir tas, ka es šaubos, vai es varēšu to pateikt un nemelot sev. Un doties dzīvē uz priekšu.

Jo šis nav normāli. Nu nav.

Es laikam aizmirsu pastāstīt, ka man ļoti, ļoti patīk studēt. Ir tik daudz.. jādomā. Ja nebūtu šonakt jāraksta darbi, noteikti izplūstu garākos palagos par atšķirībām, studējot veselības aprūpi vai sociālās zinātnes.

Joprojām esmu pārbijusies par to, kas nāks, jo to lietu ir pārāk daudz. Un tagad volejbols sāksies regulāri. Hū. Ir tā, ka es nezinu, vai man palīdzēs laika plānošana. Tāpēc man galvā nav vietas liekām lietām. Bezmaksas vietu IR jādabū, pašpārvaldē IR jānobliež līdz galam, KRSam IR jāsagādā jaunajiem pirmkursniekiem lifechanging sajūtas, IR katru nedēļu jānodarbojas ar mūziku, IR jātiek iekšā nākamā gada LSA valdē (tātad aktīvi jādarbojas nacionālā līmeņa politikā, IR lēnām jātiek iekšā Iespējamajā misijā un visbeidzot IR taču atkal jāspēlē bumba!

NAV laika domāt, kā būtu ja būtu un cerēt. Man nav tam laika.
Tātad, varu secināt, ka lēmums ir pieņemts. Protams, tas, ka man nav laika ir tikai viens no iemesliem. Jūtas, kuras parādās man nav vajadzīgas. Un tāda attieksme un tādas attiecības man arī nav vajadzīgas. Es nespēju tādās neko sniegt otram cilvēkam un kur nu vēl ņemt.

un patiesībā īstais jautājums ir: pieteikties Go beyond vai nē?