The only moment we were alone

Vot, interesanti.

Ja es uz sevi šobrīd raudzītos no malas un nebūtu man tās emocijas, kuras man ir, es noteikti sev teiktu- dārgā, Tevi čakarē un Tu jau nu noteikti neesi tā sieviete, kas var samierināties ar šiem apstākļiem un situāciju vispār. Tas pilnīgi nesakrīt ar manu iekšējo pārliecību par dzīvi, attiecībām ar cilvēkiem. Man vajadzētu pateikt- nē, ej Tu nahuj ratā un tiec galā ar savu man pilnīgi nepieņemamo attiecību situāciju.

Bet jā.

Man viņš patīk. Un kas ir trakākais- ignorēšanas metodi šoreiz nespēju pielietot. Un iegrimšana darbā man nepalīdz.

I'm screwed.

Panikas brīdis pāri.

Atnācu mājās, pa ceļam palasīju Covey ar 7 veiksmīgu cilvēku paradumiem un esmu atkal uz pareizā ceļa.

Tagad ierastais skrējiens gar dzelceļu, tad one hundred push ups programma. Stulbais LF, jau biju 2. nedēļā pirms tam.

Tad es nākšu mājās un kačāšu 3. paradumu. Nekādu Jāņu.

Joprojām gan esmu pārbijusies par darbu un SP. Šitik nopietna radoši-profesionālā krīze mani piemeklē pirmoreiz.